Pagājušajā nedēļā Aizkraukles sporta hallē varēja vērot Latvijas čempionvienības basketbolā “VEF Rīga” spēli ar “BK Jelgava” komandu. To klātienē skatījās arī Latvijas Basketbola savienības valdes loceklis, basketbola kluba “VEF Rīga” padomes priekšsēdētājs Edgars Jaunups. Pirms tam viņš viesojās “Staburaga” redakcijā, un mēs runājām par basketbolu.
Veiksmīgais Jēkabpils piemērs
— Vai Aizkrauklē esat bijis arī agrāk?
— Pēdējos piecus gadus nē, bet pirms tam darba lietās iznācis būt šajā pusē. Esmu ticies ar bijušo Aizkraukles novada vadītāju Vilni Plūmi un apmeklējis arī ziņģes koncertu Līgosvētkos. Uz basketbola spēli pagājušajā gadā gan nebiju.
— Pēc kāda principa izvēlas pilsētas, kur notiks “VEF Rīga” izbraukuma spēles?
— Pirmkārt, izvēlas tās, kurām Latvijas Basketbola līgas augstākajā divīzijā nav savas spēlējošas komandas. Otrkārt — lai būtu laba infrastruktūra. Vietas mainām, un mūsu komanda ir spēlējusi arī mazākās pilsētās. Pēdējā laikā laba sadarbība izveidojusies ar Saldus pilsētu. Unikāls piemērs ir Jēkabpils, kur pagājušajā gadā atklājām izbraukuma spēļu sezonu un skatītāju bija pilna zāle. Turklāt arī spēle bija saistoša — ar diviem pagarinājumiem, ilgāk saglabājot rezultāta intrigu. Drīz vien jēkabpilieši izveidoja savu basketbola klubu. Tas bija labs stimuls iesākto turpināt. Turklāt Latvijas Basketbola līgas mājas spēles Rīgā vispār nespēlējam, tikai starptautiskos turnīrus.
— Kāpēc?
— Tam ir vairāki iemesli. Ir skaidrs, ka mūsu valsts nevarēs atļauties vairāk par vienu augsta līmeņa profesionālu klubu, kam būs finansējums un spēja startēt atbilstošos starptautiskos turnīros. Katru gadu uz to tiecamies. Svarīgs ir atbalstītāju loks, un tāpēc komandai jābūt ne tikai Rīgā. Starptautiskos turnīros ir ļoti strikti norises noteikumi, bet Latvijas Basketbola līgas spēles mazākās zālēs ir iespējamas. Ir arī lielāks gandarījums uzspēlēt skatītājiem, kuri varbūt bieži tādas spēles neskatās. Turpmākai attīstībai ir svarīgi, lai visā valstī basketbolā ir pietiekams nodrošinājums junioru vecumā. Lai sporta skolu audzēkņiem būtu motivācija trenēties, viņiem jāredz nākamais pakāpiens, un tas var būt basketbola klubs arī savā pilsētā, ne tikai Rīgā un vēl dažās lielpilsētās. Bieži vien motivācija zūd, ja nav šī vidējā līmeņa panākumu. Lielo klubu menedžeri neredzēs katru Aizkrauklē vai Jēkabpilī spēlējošo puisi, tāpēc ir Latvijas Basketbola līgas klubi, kuros viņi var izpausties. Iegūstot sistēmai kopumā, iegūs arī profesionālais sports. Ja šādi izbraukumi var to veicināt, tas ir apsveicami.
— Tādējādi neradāt savai komandai konkurenci?
— Tik ātri tas tomēr nenotiek, jo nepieciešama gan prasme, gan pieredze. Lai gan — spēlējot ar spēcīgāku pretinieku, motivācija uzvarēt ir daudz lielāka nekā spēle ar vājāku.
Svarīgs
klātbūtnes
moments
— Ko spēlētājiem nozīmē izbraukuma spēles?
— Tas prasa lielāku koncentrēšanos, jo noteikts laiks jāpavada ceļā. Izbraukuma spēles vienmēr ir grūtākas — neierastāka zāle un atmosfēra. Šādas grūtības gan ir arī pretinieku komandai, tā ka šajā ziņā esam līdzvērtīgi. Tā ir adaptācija nestandarta apstākļos, kas dažkārt lieti noder augstākā līmeņa spēlēs. Līdzjutēji arī ir dažādi. Protams, Rīgā viņu ir vairāk. Tomēr ir brīnišķīgi piemēri kā Saldū, kur jau jūtamies kā mājās. Klātbūtnes moments ir svarīgs. Varbūt kāds, kurš būs redzējis mūsu spēles, tās biežāk vēros arī televīzijā. Mūsu mērķis ir popularizēt basketbolu, veicināt vietējo klubu veidošanos un gūt arī atbalstītājus. Pēdējā laikā var just, ka interese par basketbolu ir lielāka.
— Kā vērtējat šībrīža līmeni basketbolā Latvijā? Vai slavas nasta augstākās divīzijas komandai nav uzlikta par lielu?
— Nereti sportistu panākumus mēs pieprasām kā kaut ko pašsaprotamu. Diemžēl Latvijas līdzjutēji bieži vien “mētājas” no viena sportaveida uz otru, un dažkārt viņiem trūkst patiesas izpratnes par visu. Uzvar vieni — mēs tagad fanojam par viņiem! Tāpēc aicinu līdzjutējus būt saprotošākiem. Krīze, kas skāra valsti, ietekmēja arī basketbolu Latvijā. Bija vainīga šī sportaveida sistēma, bet kopš tā laika esam daudz mācījušies. Panākumi iespējami vien tad, ja par simts procentiem koncentrējas konkrētai lietai. Nevar arī neko gaidīt no līdzjutējiem, ja paši sportisti uzvedas nesportiski. Paaudzei, kas jau beigusi spēlēt basketbolu izlasē, tas bija diezgan raksturīgi. Tagadējos jaunos spēlētājus izklaides vietās nepazīst, un tas ir apsveicami. Domāju, ar līmeni viss ir kārtībā. Piemēram, Latvijas jaunatnes izlasei šī vasara bija fantastiska, gūstot ļoti labus rezultātus visās vecuma grupās.
Gan ziemā, gan
vasarā
— Kas vajadzīgs, lai latviešu basketbolisti konkurētu pasaulē — lielas algas vai vairāk viesspēlētāju?
— Protams, ir vajadzīga arī nauda, bet vispirms sakārtota sistēma — lai cilvēki ar basketbolu nodarbotos, īpaši bērni, jo tikai ar masveidību var panākt izcilību. Labs ir hokeja piemērs. Ja paskatās statistiku pirms “Rīgas Dinamo” izveides un pēc tam, tad tagad bērnu, kuri trenējas hokejā, skaits ir trīskāršojies. Profesionālas komandas esamība ir ļoti nozīmīgs faktors. Manuprāt, basketbols ir ļoti latvisks sportaveids un mūsu klimatam piemērots, jo to var spēlēt gan ziemā, gan vasarā. Turklāt tas var būt masveidīgs, kāds hokejs nekad nebūs. Ja būs vidējā līmeņa klubu panākumi, tie būs arī nacionālajai izlasei. Neticu gan, ka Latvijā var būt vairāk par vienu augstākā līmeņa komandu. Mums kaimiņos ir Lietuva, kur ir viena no pasaulē labākajām komandām. Jāmācās no viņiem.
Gudrs sportaveids
— Vai pats esat aktīvs līdzjutējs?
— Ja esmu Latvijā, apmeklēju visas mājas spēles un dažkārt braucu līdzi komandai. Sekoju līdzi arī citiem sportaveidiem. Vislabāk man patīk komandu sportaveidi, bet basketbols visvairāk saista kā spēle. Tā šķiet visgudrākā, dinamiskākā un inteliģentākā. Arī skatītājiem basketbols ir interesants, jo nav ilgi jāgaida, līdz kāds iemetīs bumbu grozā. Basketbolā ar lielu spēku neko neizdarīsi, jādomā ar galvu. Visi treneri atzīst, ka šajā sportaveidā daudz jāmācās, ar trenēšanos ir par maz.
— Jūs esat palicis uzticīgs basketbolam?
— Jā, jau no skolas laikiem. Sākās ar to, ka gan klasē, gan skolā bija labi basketbolisti. Man vienmēr patikusi šī spēle, bet, tā kā biju mazs augumā, vairāk biju skatītāju rindās. Iespējams, tas ir mans nepiepildītais sapnis, ko cenšos īstenot organizatoriskajā jomā.
— Ko darāt ārpus basketbola?
— Vairāk vai mazāk ap politiku jau “grozos”, bet šobrīd ciešāk tomēr esmu saistīts ar basketbolu. Strādāju arī Rīgas domē. Politikā tuvākajā laikā nekādas aktivitātes nav gaidāmas. Pašvaldību vēlēšanās nekandidēšu, bet jādomā par Saeimas vēlēšanām. Šobrīd jāveido platforma, lai būtu, ar ko tajās startēt.
Kopā ar Einaru Repši aktīvāk strādājam pie ekonomikas jautājumiem.
