Manuprāt, visiem, kuri kļūst par ministriem, vispirms vajadzētu iemācīties latviešu tautas sakāmvārdus. Mūsu senči tajos ir ietvēruši tādas gudrības, kuras ne kodes apēd, ne uguns aprij. Kaut vai — septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez!
Iespējams, ja īstajā brīdī atcerētos šo sakāmvārdu, mēs nebūtu palikuši bez cukurfabrikām. Tagad tik vien kā Ulmaņlaikā radies teiciens — tējā jāber trīs karotītes cukura. Pa vienai no Liepājas, Jēkabpils un Jelgavas cukurfabrikas. Laikam šāda dzīve šķita par saldu, un pēc iestāšanās Eiropas Savienībā toreizējā zemkopības ministra Rozes vadībā cukurfabrikas likvidējām. Nu dzīvi saldinām ar importa cukuru. Turklāt, lai atmiņas par cukurfabrikām būtu vēl rūgtākas, Dānija nopērk iznīcinātas Latvijas rūpnīcas preču zīmi, tādā veidā maldinot nezinošu pircēju, ka viņš vēl arvien lieto Jelgavas fabrikas cukuru.
Latviešiem ir arī cits sakāmvārds — solīts makā nekrīt. Cukurfabrikas iznīcināja, solot, ka cukurs kļūs lētāks. Tagad tas ir kļuvis jau divas reizes dārgāks…
Atteikšanās no cukura ražošanas bija brīvprātīgs lēmums, jo Eiropas Savienība izmantoja burkāna, nevis pātagas taktiku. Cukurfabriku īpašnieki un zemnieki par ražotņu un tehnikas likvidēšanu tika dāsni atalgoti. Jelgavas cukurfabrika saņēma 17,02 miljonus latu, bet Liepājas cukurfabrikai piešķīra 10,15 miljonu latu. Uz šī āķa gan neuzķērās mūsu kaimiņi lietuvieši. Viņi rada izeju, lai saglabātu cukurrūpniecību.
Nule Latvijas Televīzijas raidījumā “Krustpunkti” zemkopības ministre Laimdota Straujuma atzinusi, ka cukura reforma bija kļūda, tās mērķi netika sasniegti, un Latvija, kā arī citas valstis pasteidzās ar cukura fabriku slēgšanu. Viņa arī atzīst, ka ES piedāvātie kompensējošie maksājumi cukurbiešu audzētājiem bija ļoti dāsni.
Taču mēs Latvijā joprojām vēlamies lietot savu cukuru. Uzņēmēji būtu gatavi būvēt jaunu cukurfabriku. Kādreiz viens no lielākajiem cukurbiešu audzētājiem, Iecavas zemnieku saimniecības “Zemgaļi” īpašnieks Modris Villa nodibināja cukura rūpniecības atjaunošanas iniciatīvas grupu, kurā bija apvienojušies vairāki cukurbiešu audzētāji. Sākumā tā bija aktīva, bet nu iedvesma, šķiet, noplakusi.
Diemžēl Eiropas Savienības (ES) regulējums liedz Latvijā no cukurbietēm ražot cukuru un pārdot to tirgū. Arī nākotnes cerības ir visai mazas — lielās cukurrūpniecības valstis grib saglabāt esošo situāciju un nepieļaut cukura ražošanas kvotu atcelšanu no 2015. gada, par to iestājas tikai Latvija, Īrija un Igaunija.
Vai sapnis par savu cukurrūpniecību pārtaps īstenībā vai būs atkal kā sakāmvārdā — kas par vēlu, tas par skādi, rādīs laiks.
