Ikviens bērns izjūt plašu emociju gammu, tostarp dusmas. Mazais augot pakāpeniski iemācās, kā tikt galā ar savām emocijām. Tomēr, ja bērns no dusmām vai neapmierinātības kož spēcīgi citiem bērniem, atstājot zilumus un pat brūces, kodēja vecākiem rodas neizpratne, kā uzveikt mazā agresiju. Savukārt cietušā bērna vecākiem rodas jautājums — kā pasargāt savu bērnu no līdzīgiem pāridarījumiem?
Pārbauda robežas
“Audzinātājas sūdzas, ka mans piecgadīgais dēls bērnudārzā kož citiem bērniem. Nezinu, kāpēc viņš tā rīkojas un kā to uzveikt,” noraizējusies māmiņa Līga.
“Vecāki bērni kož aiz dusmām, niknuma vai aizkaitinājuma. Visbiežāk šādā veidā viņš pauž emocijas, kuru dēļ izjūt spriedzi. Bērns šādā veidā var censties pievērst sev uzmanību un izmēģināt, kādas būs pieaugušo reakcijas. Pēta, ko var darīt un ko ne — pārbauda robežas,” skaidro psiholoģe Sarmīte Štāle. Viņa ir pārliecināta, ka bērna agresiju nedrīkst apslāpēt, taču jāiemāca viņam to izpaust adekvātā veidā, nenodarot pāri citiem. Šādās situācijās pieaugušo uzdevums būtu paust izjūtas un parādīt bērnam, ka tas ir nepatīkami, sāpīgi. Ar mazo ir jārunā un jāizskaidro, ka kost otram nav pieņemami.
“Bērna agresīvo uzvedību var ietekmēt viņa temperamenta, rakstura iezīmes, audzināšanas īpatnības un vecāku nespēja apmierināt bērna emocionālās vajadzības. Košanu var veicināt arī ģimenes locekļu agresīva uzvedība vai vecāku pretrunīgās prasības pret bērnu. To ietekmēt var arī sociālie apstākļi, pārlieka aizraušanās ar televīzijas skatīšanos vai datorspēļu spēlēšanu,” zina S. Štāle.
Jānoskaidro iemesls
Psiholoģe uzsver — lai spētu palīdzēt bērnam, kurš izrāda agresivitāti, ieteicams būtu noskaidrot tās iemeslus. Svarīgi arīdzan vecākiem izvēlēties atbilstošākās rīcības metodes. Piemēram, kādam bērniņam jāmāca tas, ko viņš drīkst darīt, citam jāstāsta par emocijām un vēl kādam vajag, lai viņu vienkārši samīļo. “Protams, tas uzreiz neizlabos bērna uzvedību, taču tā bērns pamazām apgūst un saprot, ka viņš otram nodara sāpes,” paskaidro S. Štāle.
Nereti košana novērojama tieši bērnudārzā, kur, cīnoties par savu pastāvēšanu, konflikta gadījumā bērns iekož savam grupiņas biedram. Pirmsskolas skolotājs šādos gadījumos ir pirmais pieaugušais, kura uzdevums ir izskaidrot, ka košana nav adekvāts konflikta risinājums. “Šādās situācijās vispirms svarīgi ir noskaidrot košanas iemeslu, veicot pārrunas ar bērnu. Nākamais solis ir likt lietā empātiju — kā tu justos, ja tev tā darītu, vai tev patiktu, ja tev kostu,” uzskata bērnudārza audzinātāja Līga. Viņa uztver, ka bērnam nekad nevajagot teikt, ka viņš ir slikts, bet gan viņa rīcība konkrētajā situācijā ir bijusi nepareiza un nepieņemama. Pirmsskolas skolotāja vienmēr cenšoties panākt, lai bērns atvainotos cietušajam. Par notikušo informē arī vecākus, lai viņi vēlreiz situāciju pārrunātu ar savu atvasi.
Savaldīt agresiju
“Vecākiem ieteicams izvērtēt, ko bērns skatās televīzijā vai datorā, pārrunāt ar bērnu situācijas, kurās ir emocionālas izpausmes. Kaut arī pieaugušajiem reizēm tās šķiet vienkāršas un pašsaprotamas, bērnam ne vienmēr viss ir saprotams tā, kā to redz pieaugušais. Tas ir ļoti vērtīgs ieguldījums bērna emocionālajā attīstībā,” uzsver psiholoģe S. Štāle.
Pieaugušie, jo īpaši vecāki, un viņu uzvedība ir paraugs bērnam. Jāatceras, ka ar agresiju nedrīkst cīnīties ar tikpat uzbrūkošiem paņēmieniem. Arī pieaugušajiem — vecākiem, audzinātājiem — jālūdz bērnam piedošana, ja viņu rīcība bijusi nepareiza, tā to iemācīsies arī mazais.
Bērnu var iemācīt citādi atbrīvoties no negatīvajām emocijām, piemēram, piedāvājot viņam iekost spilvenā vai iesist tam, saburzīt papīra lapas vai ātri skriet un izlēkāties.
Iesaka
konsultēties
Dusmu izrādīšana kožot pieļaujama tikai bērniem līdz divu gadu vecumam. Tiklīdz mazais ir iemācījies runāt, viņam jau jāprot savu agresiju izrādīt citādā veidā. Psiholoģe iesaka vecākiem būt vērīgiem, ja mazais kodējs ir vecāks par diviem gadiem. Iespējams, bērnam nepieciešama psihologa konsultācija vai terapija.
“Ģimenes ārsti un neirologi bieži vien ir tie speciālisti, kuri iesaka vecākiem pakonsultēties ar psihologu gadījumos, ja bērns savu agresivitāti izrāda kožot vai sitot,” teic psiholoģe un arī iesaka vecākiem, kuru bērna dusmu lēkmes izpaužas nepie-ņemamā veidā, konsultēties ar speciālistu.
Kopīgi ar vecākiem šādos gadījumos psiholoģe nosakot piemērotāko terapiju, piemēram, smilšu, rotaļu, pasaku.
Psihologi rekomendē pievērst īpašu uzmanību arī tam bērnam, kurš cieš no citu bērnu agresīvās uzvedības. Bērnu vajadzētu iedrošināt būt drosmīgam un pārliecinātam. Bērnam nepieciešams iemācīties to, ka viņam neviens nedrīkst darīt pāri. Lai bērnu pasargātu no pāridarījumiem, jāpaskaidro, ka viņš jebkuru pāridarītāja mēģinājumu kost vai sist var uzreiz pārtraukt, strikti un skaļi sakot, ka tā nedrīkst darīt. Tā bērns spēs sevi pasargāt un skaidri pratīs arī turpmāk dzīvē nospraust savas robežas.
Ja paša spēkiem bērns tomēr nevar atrisināt domstarpības ar savu rotaļu biedru, viņam jābūt drošam, ka vienmēr var lūgt pieaugušā palīdzību, lai atrisinātu konfliktu.
Noteikti nevajadzētu bērnam mācīt kost pretī vai sist otram bērnam. Šādas audzināšanas metodes bieži vien noved pie tā, ka cietušais var kļūt par nākamo pāridarītāju. “Agresiju nevar uzveikt ar agresiju,” uzsver psiholoģe.
