Pie jaunjelgavietes Ausmas Uļjanovas devos dālijas lūkoties. Salna ziedus vēl nav nokodusi, bet garnadži gan viņas dārzu apciemojuši, un no lielā daiļuma vairs nekā. Neko darīt, saimniece par to vairs nebēdā, jo skaistākos mirkļus viņa vienmēr cenšas saglabāt fotogrāfijās.
Bullis par biļetēm
Pirms viesošanās pie Ausmas kundzes man šķita, ka galvenā mūsu sarunas tēma būs dārzkopība, bet es maldījos. Vitālā sieviete atklāj, ka tā tomēr nav viņas dzīves prioritāte.
— Kas tad ir lielākā aizraušanās?
— Ekskursijas. No daudz kā var atteikties, bet ceļojumā jābrauc. Tik daudzas valstis apmeklētas, un katrā redzēts tāds skaistums! Savulaik darbavieta piedāvāja dažādus braucienus, bet tagad tos bieži rīko Daudzeses pagasta bibliotēkas vadītāja Valija Lucāne. Pabūts Itālijā, Horvātijā, Šveicē un daudz kur citur. Esam stabila ceļotāju grupiņa un kopā jūtamies labi. Citiem braucieniem ieceru mums vēl daudz. Apceļota arī Latvija un kaimiņvalstis. Internetā sarakstos ar citiem ceļotājiem no dažādām valstīm, piemēram, ar vienu ģimeni no Indonēzijas. Viņi aicina ciemos un labprāt arī paši atbrauktu uz Latviju. Man gan šķiet, kas tas ir pārāk dārgi, bet viņi atzīst, ka var rast iespējas ceļot lētāk.
— Kāds bijis tālākais ceļojums?
— Uz Austrāliju 1988. gadā. Šajā tālajā valstī man dzīvo radinieki, un viņi aicināja viesos. Taču naudas tik dārgam ceļojumam nebija. Tad es baroju bulli! Kad viņu pārdevu, saņēmu 1200 “repšu”, un man iznāca biļete turp un atpakaļ. Lidmašīnā kāpu decembra vidū, kad Latvijā bija dziļa ziema, bet Austrālijā sākās pavasaris. Kad es tur izkāpu no lidmašīnas, jutos kā nokļuvusi paradīzē. Tik skaisti — putni dzied, viss zaļo! Pa ceļam četras stundas pavadījām Japānā, arī tur man ļoti patika. Sākumā plānoju, ka Austrālijā būšu neilgu laiku, bet man pagarināja uzturēšanās atļauju, un es paliku pusgadu. Tādēļ gan nācās uzteikt darbu, jo tolaik nedeva tik ilgu bezalgas atvaļinājumu.
— Bija vērts to darīt?
— Biļete taču jau bija nopirkta, un tāda nauda samaksāta! Tāpēc centos apskatīt iespējami vairāk. Tā kā Austrālijā man ir daudz radu, pie katra bija jāpaviesojas. Reiz viena pati līdz Sidnejai aizbraucu. Sarunvalodas vārdnīca līdzi un uz priekšu! Pārsteidza, ka tur dārzā greipfrūti aug tāpat kā pie mums āboli. Mājās atgriezos jūnija sākumā. Tā ka toreiz man bija iespēja izbaudīt ļoti garu vasaru. Kad ielidoju Rīgā, tad gan asaras bija acīs — beidzot esmu mājās.
Ceļojumā “plūc
odziņas”
— Kas ceļojumos saista visvairāk?
— Daba, jo tā katrā vietā ir atšķirīga un skaista. Patīk vērot arī arhitektūru. Šādi braucieni atbrīvo, jo nav jādomā par ikdienišķām lietām un esi kustībā. Nesen žurnālā “Taka” izlasīju kādu ļoti labu atziņu — dzīve ir jāizdzīvo tikai tajā mirklī, kas ir, un pagātni nevajag pārcelt uz tagadni. Cenšos tā arī darīt. Cilvēkam jābūt vispusīgam, jo tavu dzīvi cits izbaudīt nevar. Horvātijā braucām ar laivu pa krāčainu upi. Daudzi atteicās, bet es teicu, ka tas noteikti jādara. Mūsu laiva bija pirmā, kas apgāzās. Citi šausminājās, bet es biju gandarīta — tā bija brauciena “odziņa”! Protams, visādi varēja gadīties, bet bija vērts. Tad var izjust, ka esi kaut kur bijis. Vēl brīnišķīgās peldes Egejas jūrā vēlā vakarā. Tagad no savām ceļojumu fotogrāfijām gatavoju izstādi.
— Kad atgriežaties no ceļojumiem, vai te viss nešķiet pelēks un blāvs?
— Nav laika par to domāt, jo dārzs pa to laiku jau aizaudzis un mauriņš jāpļauj.
— Ko parasti atvedat no braucieniem?
— Cenšos neko daudz nepirkt. Nav jau nozīmes krāt suvenīrus un piemiņas lietas, jo nevienam citam, izņemot mani, tās nevajag. Svarīgākās ir fotogrāfijas un atmiņas. Tās joprojām ir spilgtas. Ir vietas, kur noteikti gribētu atgriezties. Šķiet, ka redzu strūklakas pie Melnās jūras. Un Lugāno ezers Itālijā un Šveicē — cik tas ir skaists!
— Vai arī vīrs pievienojas?
— Kopā braucām vienu reizi, jo viņam nepatīk garie pārbraucieni. Vīra lielākais vaļasprieks ir makšķerēšana, kurai viņš velta daudz laika. Arī man tā patīk jau no bērnības. Savulaik uz upi devos kopā ar tēvu — makšķerējām un vēžojām. Arī tagad patīk ķert zivis.
Zeķes pārtop
zeķbiksēs
— Kādu profesiju savulaik apguvāt?
— Beidzu četrgadīgo šuvēju skolu Rīgā un 16 gadu Jaunjelgavas sadzīves pakalpojumu kombinātā nostrādāju par sieviešu drēbnieci. Šuvu visu un daudz. Vienu manu tērpu 1964. gadā pat aizveda uz Vissavienības izstādi Maskavā un piešķīra par to medaļu, kas kaut kur ir saglabāta. Tas bija balts tērps, izšūts ar pērlītēm. Jau skolā šuvu tērpus dažām slavenībām. Padomju gados bija tāda populāra cirka māksliniece Tarasova, kura tolaik viesojās Rīgā. Kad aiznesu viņai tērpu uz viesnīcu, māksliniece man pateicībā pasniedza četras(!) kallas. Tas mani izbrīnīja, jo šķita ļoti neierasti.
— Rīga nevilināja?
— Pēc skolas beigšanas man piedāvāja skolā strādāt par meistari, bet es nepiekritu. Tad varbūt dzīve būtu izvērtusies citāda, bet es gribēju atgriezties Jaunjelgavā. Kamēr pieradu, sākumā kombinātā saņēmu tikai ap 20 rubļu, bet vēlāk jau pelnīju labi. Strādāju dienu un nakti, dažkārt pat meita bija līdzi ratiņos, un vecāmāte nāca palīgā mazo pieskatīt. Vienmēr esmu bijusi kustībā. Darba gados vajadzēja apmeklēt un rīkot dažādus pasākumus, kuros bez manis taču neiztika. Toreiz nekas nelikās par grūtu. Arī meita par šuvēju izmācījās, bet vairs šajā profesijā nestrādā.
— Vai šujat joprojām?
— Jā, bet vairs nav tāda pieprasījuma, jo visu var nopirkt gatavu, un arī maksātspēja cilvēkiem ir zema, vismaz mazpilsētā. Agrāk jau neko daudz nopirkt nevarēja. Atceros, pat zeķbikses bērniem nevarēja dabūt, tāpēc savai meitai šuvu pati no trim garajām zeķēm. Skaistas iznāca.
— Izmēģinājāt arī citus darbus?
— Esmu apguvusi arī pārdevējas profesiju un tirdzniecībā nostrādāju vairākus gadus gan Jaunjelgavā, gan Aizkraukles universālveikala mēbeļu nodaļā. Vēlāk izveidoju savu šūšanas uzņēmumu, bet nodokļi bija lielāki nekā ienākumi. Nedaudz pārdevu lietoto apģērbu, bet arī tas Jaunjelgavā nav rentabli. Vienu brīdi pastrādāju bibliotēkā, ir jaukas atmiņas par šo laiku, jo saista darbs ar cilvēkiem. Tagad nekur nestrādāju.
Zelta rīta un vakara stundas
— Kā veicas ar dārza darbiem?
— Tie man vienmēr patikuši, jo esmu dzimusi laukos. Vecāku mājas man ir netālu no Jaunjelgavas, Daugavas krastā, skaistā vietā. Es vienmēr saku — tur bija mana paradīze. Bieži devos palīgā vecākiem un kopu puķes. Tagad tur saimnieko brālis. Šo māju iegādājāmies pirms deviņiem gadiem, jo kļuva grūti samaksāt visus rēķinus. No pensijas vairs neiznāk. Te sava valstība un dārzs, ko cenšamies iekopt. Esmu mācījusies arī tālmācības kursos dārzu veidošanu un ieguvu sertifikātu. Savulaik manu dārzu vērtēja pilsētas skaistāko īpašumu konkursā. Veicināšanas balvu esmu saņēmusi, un tas ir patīkami. Tagad gan vairs konkursam nepiesakos, jo jāiegulda liels darbs, ko vairs nespējam. Lai gan cenšos visu turēt kārtībā, jo puķes man patīk joprojām, tomēr tā nav visa dzīve.
— Kādi vēl jums ir vaļasprieki?
— Kā jau teicu — man jābūt kustībā. Tāpēc joprojām katru dienu diezgan lielus attālumus braucu ar velosipēdu. Tad man rokās ir fotoaparāts, tveru mirkļus. Savulaik darbojos fotografēšanas pulciņā, un mani joprojām saista šī nodarbe. Allaž atceros tolaik mācīto — zelta mirkļi ir rīta un vakara stundās. Man ļoti patīk izbūvētā promenāde gar Daugavu Jaunjelgavā. Esmu šo vietu fotografējusi regulāri, no celtniecības sākuma līdz pat beigām.
Apguvu mazliet angļu valodu, jo tā noder ceļojumos un strādājot ar datoru. Sekoju līdzi aktuālajam un cenšos apmeklēt visus pasākumus. Jaunjelgavas bibliotēka ir vieta, kur notiek aktīva sabiedriskā dzīve. Tur strādā ļoti jaukas darbinieces, kurām pašām patīk darboties un iesaistīt citus. Arī kūkas man patīk cept. Tagad gan to daru retāk, bet jūnijā, kad mūsu ģimenei ir visbagātākais jubileju laiks, bijušas pat astoņas tortes. Mana iedvesmotāja ir draudzene Dace, ar kuru kopā bieži ceļots. Nesen abas sēņojām. Pēc tam izbaudījām gatavošanas prieku. Arī šādas vienkāršas lietas uzmundrina.
