Katru rītu mostoties, mēs gaidām, ka diena būs lieliska, neatkārtojama — perfekta. Taču dzīve un liktenis ne vienmēr ir ar mums vienādās domās. Mēs dzīvojam nebeidzamā kustībā, pārkāpjot uzceltos žogus, mēs ejam cauri sienām, lai it kā iegūtu to, pēc kā esam ilgojušies — naudu, izglītību, ietekmi. Par ko mēs esam kļuvuši? Par muļķiem. Miljoniem muļķu skraida pa pasauli, cenšoties sagrābt pat gaisu, kuru elpojam.
Kāds indiešu gudrais ir teicis: “Muļķībai zāļu nav.”
Mēs esam gatavi skriet uz citām zemēm, lai sajustu piepildījumu, ko mūsu aprobežotais prāts neļauj izdarīt tepat, Latvijā. Turcijas mošejas, Ņujorkas debesskrāpji, Austrālijas eksotiskie dzīvnieki, Ēģiptes saule, bet… kā tad paliek ar sarkanajām koku lapām, Turaidas pili, Brīvības pieminekli? Kur paliek šie neskaitāmie mazie brīnumiņi lielajā brīnumu jūrā? Pazūd. Nav. Tukšums.
Mēs visi vēlamies būt veiksmīgi, būt individualitātes, spēcīgi, taču aizmirstam rēķināties ar citiem. Neredzot tālāk par savu degungalu, mēs sabradājam dvēseles. Mēs tām nekaunīgi uzspļaujam, sakārtojam tērpu, notraušam asaru pēdas un ar samākslotu smaidu un aukstām acīm dodamies cīnīties par vietu zem saules.
“Par naudu nevar nopirkt dzīvi.” (Ķīniešu sakāmvārds)
Cilvēku muļķība ir neizmērojama. Mums ir visi pasaules lielākie brīnumi — veselība, ģimene, iespējas kļūt par labiem, dāsniem un līdzjūtīgiem cilvēkiem. Bet mēs? Mēs to visu esam gatavi atdot par grašiem. Ziedot patiesu mīlestību, draudzību un krāsainās pasaules ūdenspiles, kas mums varētu piederēt.
Saskatīt krāsaino pasauli, mīlēt rudens lietus lāses, izjust zieda smaržu — tā ir laime. Netverama, jo mēs skrienam pārāk ātri, mūsu kājas un sirds ir pārāk tālu no zemes, lai mēs spētu to saķert.
Dažreiz, esot ierautai šajā intrigu, konkurences un skopuma virpulī, es iedomājos par to, kas mani sagaida. Vai visa dzīve būs šāda? Vai visi cilvēki ir vilki ar atņirgtiem zobiem, kas gatavi jebkurā brīdī mesties tev virsū, lai iegūtu dienas pārtiku devu? Vai ir vērts cīnīties par to, lai pasaule kļūtu kaut mazdrusciņ labāka? Vai tas maz ir iespējams? Varbūt vienkāršāk ir nolaist rokas, neizteiksmīgi pasmaidīt un pieņemt mūsdienu pasauli tādu, kāda tā ir? Jautājumu mudžeklis man ir sagrozījis galvu. Varbūt labāk ar vieglu ironiju traukties dzīvē, ar smaidu uz lūpām vadīt šīs dienas, pieciešot cilvēku zemiskumu, nenovīdību un nepacietību? Varbūt pielāgoties viņiem un iet pa dzīvi, sagraujot citu centienus pēc laimes? Prāts un sirds tam pretojas, taču melnā cauruma spiediens ir pārāk liels.
Es piedzimu kā brīnums pilienu jūrā… Tad kāpēc es runāju par “mēs”, nevis “es”? Apmulsums. Tukšums. Nu tas ir panākts. Brīnums pilienu jūrā ir izžuvis.
“Kamēr sirds neiesāpēsies, asaras no acīm netecēs.” (Armēņu sakāmvārds)