“Viņa ir ļoti, ļoti strādīga, daudz un smagi fiziski strādājusi visu mūžu, īsts čakluma paraugs,” par Skaidrīti Meirušku, kurai nākamnedēļ aprit 80 gadu, saka Aizkraukles pagastā.
Vispirms iesēs rudzus…
“Tikko ienācu no lauka,” kad aizbraucam ciemos, saka Skaidrīte Meiruška. “Sīpoli šogad ir labi auguši, bet kartupeļu un ķirbju raža ir mazāka nekā pagājušajā gadā.
Esmu dzimusi un augusi Ventspils pusē, Užavas pagastā. Kad man bija astoņi gadi, pārcēlāmies uz Aizkraukles pagastu, jo te bija mātes brāļa mājas. Viņš ar ģimeni 1940. gadā emigrēja uz Angliju. Līdzi atvedām zirgu, divas gotiņas, kaķi un suni.
Manu tēvu 1944. gadā iesauca vācu armijā, bet pēc kādas kaujas, kurā bija daudz kritušo, viņš ar draugu dezertēja un atgriezās mājās. Tomēr kāds šucmanis nosūdzēja. Kāds mums pazīstams cilvēks tēvu brīdināja, lai viņš bēg projām, taču tēvs teica, ka vispirms palīdzēs iesēt rudzus un tikai tad dosies. Atceros — es biju ganos, kad pagalmā iebrauca automašīna un tēvu aizveda. Kopš tās reizes viņu vairs neesmu redzējusi,” teic jubilāre, un viņai acīs sariešas asaras. “Vēlāk tēvu aizveda uz Centrālcietumu, bet pēc tam viņu kaut kur aizsūtīja. Tā mēs vairs nesaņēmām nekādas ziņas. Māte mūs, mani un abus brāļus, audzināja viena pati.
Uzmet maisu mugurā un nes
Jau 15 gadu vecumā stāvēju pie arkla un ar zirgu dzinu vagas. Māte un tēvs bija ļoti strādīgi, čakli, un varbūt čaklums iedzimst. No bērnības neviens darbs nešķita par grūtu. Vēlāk nesu 60 — 70 kilogramu smagus kartupeļu un miltu maisus. Likās — ko tad vedīsim ar zirgu, uzmetīšu mugurā un aiznesīšu līdz pagrabam. Spēka man bija daudz. Pat tad, kad gaidīju visus četrus bērnus, daudz strādāju. Ravēju, vagoju lauku, nesu maisus. Toreiz ne prātā neienāca, ka varētu kaut kas nelāgs notikt. Paldies Dievam, viss beidzās labi.”
Skaidrīte savlaik ilgus gadus strādāja kolhozā par slaucēju, un toreiz bija jādara dažādi darbi — jātīra kūts, jāslauc, jāgriež bietes, jānes barība. “Kad vajadzēja slaukt ar rokām, man bija 10 govju, bet, kad sākām izmantot slaukšanas aparātus, jau 30. Pienavads bija tikai lielajās fermās, bet mazajās piena kannas bija jānes pašiem. Naktī trijos cēlāmies, gājām slaukt govis, jo līdz pulksten sešiem visam bija jābūt kārtībā. Ūdeni govīm nesām no akas. Ar rokām vienmēr slaucām trīsreiz dienā, bet ar aparātiem — divas reizes. Brīvdienu nebija,” stāsta jubilāre.
Jautāta, kā to visu varēja izturēt, jubilāre atbild: “Dzīva esmu! Mans darba stāžs ir 42 gadi, pēdējos gadus kolhozā strādāju par nakts strādnieci, vajadzēja uzmanīt grūsnās govis un saņemt teļus. Lopi mums bija arī pašiem. Kad vēl meita, ar kuru kopā dzīvojām, bija dzīva, kopām trīs govis, bija arī buļļi, bet viņa nomira 40 gadu vecumā. Tas bija ļoti smags brīdis, vislielākās bēdas manā dzīvē,” teic Skaidrītes kundze. Mūžībā aizgājis arī viņas vīrs.
Visus nosauc vārdā
Tomēr dzīvē bijis arī daudz priecīgu brīžu — kad kopā ar vīru uzcelta māja, kad svinētas bērnu kāzas un mazbērnu piedzimšana. Skaidrītes kundzei ir deviņi mazbērni un 11 mazmazbērnu, un visiem viņa zina vārdus. “Dāvināšanai viņiem noadu zeķes, šo to izaudzēju dārzā,” viņa saka.
“Kad strādājām kolhozā, jubilejas vienmēr svinējām — uz galda pa pudelītei, pa tostam uz jubilāra veselību, tomēr piedzērušas nekad nebijām,” smej jubilāre. “Galvenais, ka fermā darbs vienmēr bija padarīts. Tagad vairs nedzeru ne grama, jo jālieto zāles. Bija acu operācija, tagad redzu labāk. Mugura nesāp, bet sāp kājas. Ja būtu dota iespēja dzīvot vēlreiz, vairs nebūtu tik čakla un nenestu kartupeļu maisus, jo tas tomēr ir ietekmējis veselību.”
Kā jubileju Skaidrītes kundze svinēs tagad? “Tepat mājās, ciemos atbrauks bērni, mazbērni. Visiem vienā laikā kopā sapulcēties ir pagrūti, jo dzīvojam dažādās vietās. Pats galvenais, lai visiem būtu laba veselība un dzīvē veiktos. Tas, ka tuviniekiem labi klājas, arī ir īstā dāvana.”
