Ingūnai Valdmanei no Valmieras puses Kocēnu novada Dikļiem ir vairāki simti trušu. Uz izstādi Rāmavā atvesta daļa garaušu, un līdzās vaislas materiālam ir Angoras šķirnes truši vilnas ieguvei.
Par Angoras šķirnes trušu iegādi domāts esot jau sen, bet pirmie Igaunijā nopirkti tikai pērnruden. Līdz šim atturējis tas, ka angorieši prasa ļoti daudz rūpju un mazāk laika atliktu pārējiem 300 citu 14 šķirņu trušiem. Pie tam jāstrādā arī algots darbs. Jau pēc pāris mēnešiem no izstādes Vācijā atvesti vēl pieci. Līdz šīgada beigām viņu skaits jau gandrīz pieckāršojies.
Angoras šķirnes trušiem ir īpaši gara un bieza vilna, un saimniece to liek lietā. Pieaugušus, sešus līdz septiņus mēnešus vecus, trušus var nocirpt, un šo procedūru atkārto ik pēc trim mēnešiem. Vieni vilnu plūc, otri ķemmē, citi kā aitu — nocērp. Tad trusis ir galīgi “pliks”. Truša vilna ir septiņas reizes siltāka par aitas, tāpēc, lai straujās temperatūras maiņas dēļ nesaaukstētos, viņiem no aitas vilnas noadīti speciāli džemperīši. Tie jāvalkā divas nedēļas, līdz ataug jauns apmatojums. Divas nedēļas pirms cirpšanas trušus ievieto sprostā ar restotu grīdu, lai siens un citi netīrumi nesaliptu vilnā. Tāpēc tā nav jāmazgā, un tai nav specifiskas smaržas.
Tā kā rokdarbi viņai patīk labāk par gaļas ražošanu, Ingūna reģistrējusies kā individuālā komersante, un viņas firma ar nosaukumu “Trusīšu mājas” pārdod trušu vilnas izstrādājumus — šalles, cepures, cimdus, zeķes un citus.
Pirms tam sameklēts no vecmāmiņas mantotais vērpjamais ratiņš. Bērnībā viņa iemācījusies dziju šķeterēt, bet ne vērpt. Tāpēc pusgads pagājis, līdz no pirmajiem čumurainajiem dzijas pavedieniem vēlāk pratusi izvērpt gludus.
No viena truša iegūst ap 200 gramu vilnas, un tās pietiek diviem cimdu pāriem. Vērpšanas ātrums — 20 gramu stundā. Secinājums — lēni. Cita iespēja — sūtīt vilnu uz Dāniju un par kilogramu vērptas dzijas maksāt 300 latu. Tad adījumiem Latvijā noietu vairs neatrast.
