Ne reizi vien Valsts prezidents Andris Bērziņš ir runājis par to, ka jāsamazina dažādas privilēģijas eksprezidentiem. Viņš atteicies no vienas otras greznības, cenšoties iztikt bez liekas ārišķības. Tāpēc Bērziņš iesniedzis Saeimai likumprojektu par eksprezidentu sociālo garantiju apjoma samazinājumu. Ierosinātās izmaiņas gan neattieksies uz prezidentiem, kuri jau atstājuši šo amatu, un visu, kas jau piešķirts, neatņems, bet jaunām ekstrām pretendēt nevarēs.
Pirmkārt, Andra Bērziņa iesniegtais likumprojekts piedāvā atteikties no garantijas, kas noteic, ka personai, kura ieņēmusi Valsts prezidenta amatu, nodrošināms valsts dzīvoklis. Tā vietā būs ikmēneša pensijas palielinājums un iespēja izmantot reprezentācijas telpas Valsts prezidenta rezidencē. Tā notiekot arī citās Eiropas valstīs. Kaimiņos Igaunijā dzīvokli eksprezidentam nodrošina, taču izvērtējot viņa sociālo situāciju, veicamās funkcijas un valsts budžeta iespējas. Tāpat likumprojekts nepieļauj luksusklases automašīnu iegādi vai nomu, jo vajadzības pēc tām nav. Aprēķināts, ka visas šīs izmaiņas ievērojami samazinātu valsts budžeta izdevumus, un tas ir būtiski. Piemēram, vienā gadā visi trīs eksprezidenti valstij izmaksā aptuveni 200 000 latu.
Kad Andris Bērziņš pirms kāda laika aizsāka šo diskusiju, viņam pārmeta neredzēšanu tālāk par savu degungalu — ja viņam piedāvātās ekstras šķiet liekas, tad citam tā nebūs, jo pašreizējais prezidents jau tagad saņem vienu no lielākajām pensijām valstī. Ja cilvēks neizjūt naudas trūkumu, tad viņam bieži vien nav skaidrs, kāpēc triju kreklu vietā vajadzīgi pieci. Līdzšinējie prezidenti pieticīgi nav bijuši un vieglu roku tērējuši valsts atvēlēto naudu dzīvokļu remontiem, iekārtojumam un automašīnām.
Cilvēki un viņu vajadzības ir dažādas, tāpēc vieni šī amata veicēji iebildīs, bet citi nepievērsīs uzmanību. Nāks jauns prezidents, un viņam būs citāds uzskats šajā jautājumā, bet ir jārod vidusceļš, jo sociālās garantijas bijušajiem prezidentiem ir arī valsts prestiža lieta. Atvēlēto laiku viņi strādājuši un pārstāvējuši Latviju pasaulē, tāpēc dzīvokļa un automašīnas piešķiršana viņiem ir goda parādīšana. Tikai visam jābūt saprāta robežās, kaut vai ņemot vērā Igaunijas pieredzi — saistībā ar valsts budžeta iespējām. Nevar dzīvot luksusa apstākļos valstī, kur tik daudzi balansē uz nabadzības robežas.
