Līdzās vecajai liepai pie “Mežmaļu” mājām, iepretim T veida krustojumam uz ceļa, kas no Bitēm ved uz Sausnēju, satiekas Ērgļu un Pļaviņu novads. Šajā krustojumā, kur tagad klusi un rāmi rit dienas, reiz valdīja liela rosība. Klausoties vietalvieša Ulda Ērgļa stāstījumā par dzīvi Bitēs, nāk prātā Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas”, kur “dienu un nakti gāja riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi, tas bij vecos labos laikos, kad tie labie gadi bij”.
Bites ir apdzīvotā vieta Pļaviņu novada Vietalvas pagastā, kur tas robežojas ar Sausnējas pagastu. Te reiz bija veikals, telegrāfs, krājkase, aptieka, pienotava. Tagad par aizgājušiem laikiem vēsta vien vietējo ļaužu atmiņas, tukšas mājas, fermu grausti.
Pēc Dānijas projekta
Uldis Ērglis, “Mežmaļu” saimnieks, te dzimis un audzis, viņa senči dus Sausnējas kapsētā. Ulda vectēva Augusta Mežmaļa māja, kas atgūta deviņdesmitajos gados, pēdējā desmitgadē pārvērsta līdz nepazīšanai. Uldis stāsta, ka daudzas mājas Bitēs būvējis vietējais meistars Pēteris Mūrnieks. Arī ēku, kurā ilgus gadus bija veikals, 1911. gadā uzcēla viņš. “Tajā vienmēr, cik atceros, bija veikals,” stāsta Uldis Ērglis. “Deviņdesmitajos gados veikalu pārņēma privātuzņēmējs, kādu laiku tas darbojās, taču, cilvēku skaitam samazinoties, kļuva nerentabls, un veikalu slēdza.” Veikala otrajā stāvā ēkas vienā pusē izcēlās neliels ugunsgrēks, un saimnieki nolēma, ka vieglāk ēku nojaukt, tā vienu pusi māja zaudē-
ja.
Līdzās šim veikalam Latvijas brīvvalsts laikā bija pirmā pienotava. Kad vecajā pienotavā vairs netika galā ar tik lielu piena apjomu, 1927. gadā pēc tā laika labākā Dānijas kopmoderniecības projekta uzbūvēja Odzienas 1. piensaimnieku sabiedrības “Bites” pienotavu. Viens no biedriem, uzvārdā Bite, deva zemi, uz kuras ēku būvēt, un, iespējams, tāpēc to sauc par Bites pienotavu.”
Pārceļas ar māju
“Mežmaļu” mājas ir pašā ceļmalā, tieši pretī Bites pienotavas ēkai. “Mežmaļi” vienmēr nav bijuši šajā vietā, aizvadītā gadsimta pirmajā pusē tie bija nedaudz tālāk uz Vietalvas pusi, iepretim bijušā veikala ēkai. Augusts Mežmalis savu mājiņu, kurā arī bija ierīkots veikals, pārveda iepretim pienotavai. Kurš gan, atbraucis ar zirdziņu uz pienotavu, nosalis, noguris, negribēs iegriezties veikalā kaut ko nopirkt vai iemest kādu graķīti?
“Kad ienāca krievi, veikals te vēl kādu laiku darbojās, tajā bodniece bija vietalviete Regīna Bajāre, tad nāca laiks, kad veikalā saimniekoja patērētāju biedrība,” stāsta Uldis Ērglis. “Pēc tam mūsmājās ierīkoja kopmītnes pienotavas darbiniekiem, te varēja dzīvot četras ģimenes. Pienotavas vidējā daļā bija ražotne, bet spārnos, kur tornīši, bija dzīvokļi. Tajos mita pienotavas vadītājs, sviesta un siera meistars. Pārējie darbinieki dzīvoja kopmītnēs.”
Būvē no vietējiem ķieģeļiem
“Mežmaļiem” tuvākajā kaimiņmājā “Nīcās”, kas ir tieši krustojumā cieši līdzās ceļam, pirms kara darbojās aptieka. Arī šo māju cēla Pēteris Mūrnieks, tagad gan “Nīcām” saimnieka nav. Vienīgā palielās mājas iemītniece ir Skaidrīte Dūma. Gan “Nīcu”, gan bijušā veikala ēkas, gan Bites pienotavas celtniecībā ir izmantoti sarkanie ķieģeļi.
Par tiem ir savs stāsts. “Ķieģeļus “cepa” tepat “Mazpauliņos”, kur tolaik saimniekoja Pauliņu Kārlis,” stāsta vietalvietis. “Viņš bija izmācījies dzelzceļa skolā. Reiz darbā notika nelaimes gadījums, viņš pakļuva zem vilciena un zaudēja abas kājas. Cars Kārlim izmaksāja pensiju. Nelaimīgajam bija iespēja izvēlēties, vai pensiju saņems visu uzreiz, bet mazāku summu, vai pamazām līdz mūža galam saņems regulārus maksājumus. Kārlis izvēlējās visu naudu uzreiz, par to viņš uzbūvēja mājas un ķieģeļu cepli.”
Ne cūku, ne govju
Vadošajiem pienotavas darbiniekiem Latvijas brīvvalsts laikā likums aizliedza turēt cūkas, govis. “Tas tāpēc, lai nerastos kārdinājums gotiņu slaukt visu gadu un ruksi barot ar krējumu,” skaidro Uldis. “Algas bija gana labas, nebija vajadzības turēt lopiņus. Šobrīd gan ir citādi — augstos un vadošos amatos visbiežāk tiek labi situēti cilvēki, diemžēl viņi dienesta stāvokli nereti izmanto savās interesēs.”
Ulmaņa laikā Bites pienotavā ražoja sviestu un sieru. Arī padomjlaikā turpināja siera ražošanu. “Vēl atceros — bija siers baltā ietinamā papīrā ar ziliem vilnīšiem un uzrakstu “Daugava”,” teic vietalvietis. “Kad sieru vairs neražoja, Bites pienotava veica krejotavas funkcijas, kalpoja kā piena savāktuve, bet šobrīd tajā vairs nenotiek nekas.”
Divtūkstošā gada sākumā atjaunoja Vietalvas — Odzienas piensaimnieku sabiedrību, pēc piena uz šejieni brauca mašīnas no Rīgas, bet tas nebija ilgi, ziemā grūti iebraukt, ceļi slikti, apgriezties nevar. Tagad šajā apkaimē pienu no lielākajām saimniecībām savāc valmierieši, bet no mazākajām — Vietalvas — Odzienas kooperatīvs, tālāk to ved uz Jēkabpili, no turienes — uz Lietuvu. Pēc tam no leišiem pie mums atpakaļ nāk sviestiņš un pieniņš. Absurds,” noteic Uldis.
Trīs pienotavas un pils
Latvijas brīvvalsts laikā Bites pienotava nespēja paņemt visu pienu, ko saražoja zemnieki, tāpēc Vietalvas piensaimnieku sabiedrība uzbūvēja Vesetas pienotavu Sausnējas pagastā un pienotavu Odzienā. Bites piensaimnieku biedrība bija bagāta, tai piederēja arī Odzienas pils. Bites pienotavas ēkā darbojās krājkase, tajā varēja saņemt naudu, bija arī telefona centrāle. “Savulaik Vietalva bija viens no gaišākajiem Latvijas pagastiem, katrā mājā bija telefons,” teic Uldis. “Kad nāca vācieši, viņi nezin kāda iemesla dēļ savāca piena separatoru šķīvīšus, bet krievi noknieba telefona vadus.”
Padomju laikā uz Bites pienotavu pienu veda no Sausnējas, Iršiem un Vietalvas. No mašīnām nereti veidojās rindas. Bija arī kravas mašīnas, kas piekrautas pilnas ar kannām, pat divos stāvos. Kannas bija numurētas, uz katras no tām bija grāmatiņa, kurā ierakstīja piena daudzumu, tauku saturu un samaksu. Attiecībā pret nodotā piena daudzumu pretī izsniedza vājpienu. Kad ražoja sieru, blakusprodukts bija sūkalas, arī tās izvadāja pa fermām. Līdzās Bites pienotavai bija cūku ferma, starp abām ēkām bija pat ierīkotas caurules, pa kurām sūkalas nogādāja fermā.
Interesants gadījums ar cūku fermas kompleksu bijis padomjlaikā. “Īsti neatminos, vai ferma bija kapitāli izremontēta vai uzbūvēta no jauna, tikai pieaugušie runāja, ka rīt laidīs cūkas iekšā,” stāsta Uldis. “Bija pērkona negaiss, pamatīgs spēriens, un ferma nodega, pēc tam uzbūvēja jaunu. Tagad tur palikuši grausti, zeme pieder vienam, ēkas — citam.”
Ūdens no Nasulīša
Interesanti, ka visā darbības laikā Bites pienotavai nekad nav bijis akas, dziļurbuma. Ar ūdeni pienotavu pilnībā apgādāja no avota, ko vietējie dēvē par Nasulīti. Kad atjaunoja piensaimnieku sabiedrību, avota īpašumtiesības neatjaunoja. Ūdens bija ļoti labs, bet tagad avota “apsaimniekošanu” ir pārņēmuši bebri. Avota izteka ir pie vecā Nīcu karjera, līdzās “Ķēzēnu” mājām. Starp citu, šajā apkaimē interesantu mājasvārdu netrūkst, ir “Ķēzēni”, “Vēdersāpes” un “Dibeni”. Tagad tajās laikam gan neviens nedzīvo,” stāsta Uldis. “Ar “Vēdersāpēm” bijis tā: kungs dalījis mājvārdus, bet tās mājas zemnieks nebija ieradies. Kad vīrs atnācis, uz kunga jautājumu, kāpēc nebijis, viņš atbildējis, ka vēders apsāpējies. Tā nu dabūjis mājas nosaukumu “Vēdersāpes”.”
Izcīna autobusu
No Bitēm līdz Sausnējas skolai bija aptuveni četri, bet līdz Odzienas skolai — apmēram astoņi kilometri, tāpēc liela daļa apkārtnes bērnu, arī Uldis, devās uz tuvāko skolu. “Uz Odzienu varēja braukt ar satiksmes autobusu, bet uz Sausnēju bija jāiet kājām,” atminas “Mežmaļu” saimnieks. “Skoloties sāku no sešu gadu vecuma. Tā bija jauna skola, ko sāka celt 1959. gadā. Celtniecība nezin kādu iemeslu dēļ apstājās, un skola tika pabeigta tikai sešdesmitajos gados. Pirmos četrus gadus nostaigāju pa sniegiem un dubļiem. Klasesbiedrenes tēvs bija šoferis, šad tad veda uz skolu savu meitu, tad braucām arī mēs, kaimiņbērni. No Madonas uz Sausnēju caur Indrāniem kursēja satiksmes autobuss, tas piecas minūtes stāvēja Sausnējā. Vecāki sapulcē sprieda, ka šajā laikā autobuss varētu aizbraukt līdz Bitēm, un viņi izlūdzās izmaiņas reisā. Ceļš tolaik bija diezgan aizaudzis, autobuss pa tādu nevarēja braukt. Atceros, kā rīkojām lielu talku, izcirtām krūmus no vecā veikala līdz pat Sausnējai. Bija novītas ozollapu vītnes, ar kurām pušķoja autobusu. Bija liels “plezīrs”.”
***
Uldis Ērglis atgūtajās dzimtas mājās saimnieko viens pats, viņa sieva jau vairākus gadus strādā Skotijā, tur dzīvo arī meitas ģimene. “Kad sāku remontēt māju, iebūvēju zīmīti ar tekstu: šo māju atjaunojam par sievas Skotijā nopelnīto naudu,” ar rūgtumu saka “Mežmaļu” saimnieks.
