Septembrī Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecība Latvijā žurnālistiem rīkoja semināru Briselē Beļģijā. Mediju pārstāvji, arī “Staburags”, piedalījās diskusijās, tikās ar Eiropas Parlamenta (EP) deputātiem, kuri pārstāv Latviju, un brīvajā laikā paguva gūt priekšstatu arī par pilsētu, kurā tiek pieņemti lēmumi, no kā atkarīga arī mūsu labklājība un iespējas.
Joprojām “vilksimies astē”
Semināra laikā runātāji, lektori un arī Eiroparlamenta deputāti vairākkārt uzsvēra, ka informācija, ko saņēmām, paredzēta, lai varētu veidot labāku izpratni par norisēm politikā un šos procesus vieglāk, vienkāršāk spētu atreferēt lasītājiem, taču atbildes un komentāri nav oficiāli viedokļi.
Tikāmies ar Eiropas Parlamenta Latvijas deputātiem, ar vairākiem Eiropas Komisijas speciālistiem un runasvīriem, diskutējām par aktuālām tēmām, piemēram, par eiro ieviešanu Latvijā, Latvijas zemnieku izredzēm saņemt lielākus tiešmaksājumus, par jomām, kas nākamajos gadus jāattīsta vairāk un kam jāpievērš lielāka uzmanība. Aktuāls bija arī jautājums, kā cīņa Briselē par lielāku Kohēzijas fonda “aploksni” nākamajiem gadiem var ietekmēt ikviena iedzīvotāja labklājību.
Diemžēl viens no secinājumiem, kas radās pēc semināra un diskusijām, — Latvija joprojām daudzās jomās arī turpmākajos gados Eiropas Savienības (ES) valstu saimē attīstībā un konkurētspējā “vilksies astē” tāpat kā šobrīd. Ir daudz jomu, kurās neko nevaram ietekmēt un arī turpmāk būsim spiesti pakļauties un pieņemt pārējo dalībvalstu spēles noteikumus.
“Simtlatnieku”
programma nav
efektīva
Eiropas Komisijas ekonomikas un finanšu lietu eksperts Latvijas jautājumos Gatis Eglītis stāstīja par izstrādātajām rekomendācijām, kas Latvijai būtu jāizskata un jāizvērtē. Šie ieteikumi netieši ir saistīti ar ES fondu lielumu nākamajiem gadiem. Lai saņemtu iezīmētajos virzienos plūstošo naudu, Latvijai jāizdara vai vismaz jāieraksta Nacionālajā attīstības plānā (NAP), ka budžeta deficītam jābūt mazākam par 3% no iekšzemes kopprodukta.
Cīņā ar bezdarbu EK iesaka vairāk uzmanības pievērst jauniešu apmācībai, arodizglītības kvalitātei un tās veicināšanai. Tā dēvētā “simtlatnieku” programma atzīta par neefektīvu, bet pabalstu sistēma jāmaina, Latvijā ir teju lielākā atšķirība starp iedzīvotāju sociālajiem slāņiem — starp bagātniekiem un nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, jo pabalstu sistēma nabadzību valstī nemazina.
Par svarīgākajām rekomendācijām Latvijai eksperti atzinuši arī tiesu sistēmas uzlabošanu un reformas augstākās izglītības jomā.
Daudz ietekmēt
nevar
Daudz analizētais, kritizētais un apspriestais Nacionālās attīstības plāns, kas regulēs ES fondu naudas plūsmu Latvijā līdz pat 2020. gadam, ir uzrakstīts un jau saskaņots Briselē. Tas nozīmē, ka nozīmīgākos punktus šajā plānā mūsu politiķi daudz ietekmēt nevar, arī pašmāju priekšlikumiem nav izšķirošas nozīmes. Latvijā liela daļa iedzīvotāju ir skeptiski noskaņoti pret eiro ieviešanu, taču jāapzinās, ka mums izvēles iespēju nebūs. Amerikas Savienotās Valstis ir paudušas nostāju, ka Latvijai ir jābūt eirozonā, ka pakāpeniski jāatsakās no savas atkarības no Krievijas gāzes, lai enerģētikas tirgū ielaistu arī citus konkurentus. Jāņem vērā, ka ES šī stratēģiskā partnera intereses un vēlmes respektē, tāpēc Latvija šos un līdzīgus jautājumus var ietekmēt minimāli vai arī nemaz.
Sarunā eiroparlamentārietis Ivars Godmanis uzsvēra, ka īpaši reģionālajos laikrakstos lasītājiem jāskaidro pēc iespējas vairāk, ka no eiro neizbēgsim: “Cilvēki nedrīkst domāt emocionāli — ka lats vizuāli mums patīk labāk nekā eiro, esam pieraduši pie savas valūtas un mums svarīgi saglabāt tradīcijas. Tas nekam neder. Jādomā loģiski — jau šobrīd lielākā daļa darījumu Latvijā notiek eiro, mums nav citas iespējas, kā pievienoties eirozonai.”
Arī Gatis Eglītis sacīja, ka atteikšanās no savas valūtas ir visu jauno dalībvalstu pienākums. Savukārt vecās dalībvalstis drīkst rīkoties pēc pašu ieskatiem.
Jāatsakās Latvijas labā
ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisāra runasvīrs Rodžers Vaits skaidroja, ka Latvija, cīnoties par lielākiem Eiropas Savienības tiešmaksājumiem nākamajiem astoņiem gadiem, palaidusi garām citas iespējas saņemt naudu. Iespējams, ja tik daudz pūļu nepieliktu cīņai par tiešmaksājumiem, finansiālais efekts būtu lielāks. Speciālisti lēš, ka līdz 2020. gadam Latvijas atpalicība lauku finansējuma ziņā, salīdzinot ar pārējām ES dalībvalstīm, varētu samazināties tikai par trešdaļu. Arī tad, kad zemniekiem par hektāru maksās 173 eiro, joprojām būsim vistrūcīgāk subsidētā valsts. Tā kā Eiropas kopējo lauksaimniecības budžetu plānots iesaldēt līdzšinējā līmenī, mums izredzes panākt vidējo maksājumu — 268 eiro par hektāru — būs tikai pēc 2020. gada. Tiešmaksājumi Latvijas zemniekiem patlaban ir viszemākie Eiropas Savienībā, nepārsniedzot 63 latus par hektāru, kamēr vidējais ES rādītājs ir 266 eiro jeb 186 lati par hektāru. Ja oficiāli šo nevienlīdzību var dēvēt par rūpēm, lai Latvijas ekonomika “nepārkarst”, tad patiesībā valstīm, kuras piemaksā Eiropas budžetā, jāpieņem lēmums pašām saņemt mazāk, lai Latvija un vēl pāris trūkumcietējvalstu varētu saņemt vairāk. Vai būs kāda valsts, kura sapratīs, kāpēc tai šādos ekonomiskajos apstākļos jādomā ne tikai par saviem, bet arī Latvijas lauksaimniekiem?
Ceļš ir ieguvums
iedzīvotājiem
Kohēzijas fonda līdzekļi ir viena no galvenajām Latvijas prioritātēm sarunās par nākamo Eiropas Savienības budžeta periodu. Latviju satrauc iespēja, ka šo līdzekļu piešķiršanai tiks noteikti ierobežojumi, kas būtiski samazinās to apjomu. Lai gan formāli lauksaimniecībai paredzētā nauda un Kohēzijas fonds nav saistīti, ir skaidrs, ka vienā no pozīcijām gaidāms kritums. Kuru no budžetiem — lauksaimniecības vai struktūrfondu — censties noturēt vismaz tādā pašā līmenī, nepieļaujot kritumu, tā būšot Latvijas izvēle. Saistībā ar to diskusijā Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere gan piebilda, ka šādi pretnostatīt abus ieguvumus nedrīkstot, jo abi esot gana svarīgi. Taču, viņasprāt, Latvijai būtu jāatzīst, ka Kohēzijas fonda līdzekļi tomēr ir svarīgāki. Tas ir, uzbūvējot jaunu ceļu, labumu gūs daudzi iedzīvotāji, bet lielākus tiešmaksājumus saņems un jutīs tikai zemnieki vai pat tā dēvētie “dīvāna zemnieki”.
Neredz naudas
izlietojumu
Eiroparlamentārietis Ivars God-manis uzsvēra: nav pieļaujama situācija, ka Latvijā nav nevienas institūcijas, kas uzraudzītu, kā un cik veiksmīgi tiek apgūti ES fondu līdzekļi. Ir jāanalizē, kā Latvijā izmanto fondu piešķirto naudu, jo ES sniegt pārskatu liks agrāk vai vēlāk. Tas nepieciešams arī tāpēc, lai veiksmīgāk varētu plānot nākamās naudas izlietošanu. Ivars Godmanis gan atzina, ka Latvija nav vienīgā valsts ES, kurai nav šādu fondu finansējuma pārskatu, šī problēma ir arī citās dalībvalstīs. Neskaidrība un nezināšana, vai Eiropas naudu izmanto lietderīgi, arī ir viens no iemesliem, kāpēc daļai iedzīvotāju ir skeptiska attieksme pret Eiropas Savienību. Sadzīvē un ikdienā daļa iedzīvotāju nemaz neredz, kur fondu naudu izlieto, un tas ir akmens pašvaldību lauciņā. To varam vērot daudzās mazajās pašvaldībās — nereti ES finansētie projekti kādu iemeslu dēļ tiek īstenoti tikai tāpēc, ka tam paredzēta nauda un ir iespēja to dabūt, taču, vai iedzīvotāji no tā vienmēr kaut ko iegūst, tas ir cits jautājums.
