Baiba Grīnberga ir uztura speciāliste, Latvijā tā nav populāra profesija. Viņa ikdienā palīdz ne tikai cilvēkiem, kuriem ir liekais svars, bet arī slimniekiem ar nopietnām veselības problēmām, kuras var mazināt ar diētu un īpaši izveidotu ēdienkarti. Baibai ir arī ģimene, ar kuru labprāt pavada brīvo laiku.
Rīgā interese ir
lielāka
— Kāpēc izvēlējāties uztura speciālistes profesiju?
— Tās izvēle, varētu teikt, ir “likteņa pirksts”. Beidzot vidusskolu, diezgan ilgi nevarēju izvēlēties, ko mācīties. Drīz arī apprecējos, tad piedzima bērni un, protams, mācībām laika neatlika. Kad bērni paaugās, sapratu, ka man nepieciešams mācīties. Internetā atradu, ka RSU piedāvā jaunu programmu — “uztura speciālists”. Iepazinu to un sapratu, ka tas domāts tieši man. Programmā iekļautas gan tādas lietas kā ēdiena gatavošana, kas man ir vaļasprieks, gan medicīna, kas arī šķita interesanti. Vidusskolu pabeidzu ar labām sekmēm, tā ka bija iespējas iestāties citā fakultātē, bet iznāca tā, ka ieguvu izglītību jomā, kas man tiešām patīk.
— Tagad liekais svars ir aktuāla problēma. Vai cilvēku interese par jūsu piedāvātajiem pakalpojumiem ir liela?
— Cilvēku interese ir atšķirīga, piemēram, Rīgā tā noteikti ir lielāka nekā lauku reģionos. Bet to var skaidrot ar cilvēku ienākumiem, laukos tie ir mazāki. Bet svara problēmām tomēr vajadzētu pievērst uzmanību. Tagad ir daudz “speciālistu”, kuri piedāvā dažādus uztura bagātinātājus, bet tas nav risinājums, tas ir bizness. Pārdevēji dažus mēnešus ir mācījušies kursos par konkrēto produktu, tas arī viss. Viņi cenšas tikai nopelnīt, bet nopietnas konsultācijas nespēj sniegt. Var teikt, cilvēkiem “galva ir sajaukta”. Es lasu arī lekcijas izglītības un veselības iestādēs, stāstot par to, ko daru.
Nosaka, cik daudz un ko drīkst ēst
— Pastāstiet sīkāk par to, ko jūs darāt!
— Cilvēkiem ir maldīgs priekšstats, ka uztura speciālists tikai palīdz “nodzīt” lieko svaru. Vairāk esmu specializējusies tādu slimību ārstēšanā kā celiakija. Tā ir nopietna pārtikas alerģijas un nepanesamības saslimšana, bet, ja cilvēks ievēro speciālista noteiktos ierobežojumus, nav tik traki. Vienkārši daudzi tos neievēro. Tāpat ir ar cukura diabētu — ārsts izraksta medikamentus, bet es nosaku ēdiena devas. Arī alerģijām, kas vairāk ir maziem bērniem, ārsts nosaka zāles, bet es — ko un cik drīkst ēst. Ārsts ieteic ievērot diētu, bet es — atļautos produktus un devas. Liekais svars bieži ir problēma tiem cilvēkiem, kuriem jāveic operācijas, jo pārlieku lielā tauku slāņa dēļ nemaz nevar operēt, tad es varu palīdzēt. Pie manis nāk arī veģetārieši un vegāni.
Receptes neraksta, palīdz ar padomu
— Kāda ir atšķirība starp dietologu un uztura speciālistu?
— Atšķirība ir ļoti neliela. Būtībā mēs veicam vienu un to pašu darbu. Slavenā dietoloģe Lolita Neimane bija mūsu studiju programmas vadītāja. Uztura speciālists nav ārsts, bet ārstniecības persona. Dietologs ir ārsts, bet mēs esam apguvuši ļoti daudz zināšanu, ko nav apguvuši dietologi. Piemēram, mēs esam mācījušies visu par pārtikas ķīmiju, E vielām un citām lietām. Mēs braucām uz Lauksaimniecības universitāti Jelgavā un apguvām pārtikas tehnoloģiju iemaņas. Sadarbojāmies ar Pārtikas veselības dienestu, noskaidrojot, kādus produktus drīkst ievest un pārdot Latvijā, tās ir nianses, ko dietologs nezina. Jāatzīst, ka Latvijā tagad diētas ārstus vairs nesagatavo, un faktiski mēs veicam viņu funkcijas.
Vēl viena būtiska atšķirība — mēs nerakstām medikamentu receptes, bet sniedzam padomus. Mēs cilvēkus ārstējam ar uzturu, un tas palīdz. Jo tagad ir atzīts, ka pasaulē nav neviena droša medikamenta, kas samazina svaru, parasti tiem ir dažādi blakusefekti, kas var radīt veselības problēmas.
Ieradumi rodas
ģimenē
— Vai liekais svars arī Latvijā ir problēma?
— Noteikti. Protams, ir apsveicami, ka skolās ierobežoja neveselīgo ēdienu tirdzniecību, bet tas problēmu neatrisinās. Ēšanas ieradumi veidojas ģimenē, un arī ārpus skolas bērni ēdīs tos pašus produktus, ko mājās. Man pašai divi bērni mācās skolā, bet viņi ēd veselīgu pārtiku. Protams, nekas nenotiks, ja viņi reizi pāris nedēļās izēdīs paku čipsu vai izdzers pudeli saldinātā gāzētā dzēriena, bet tas nedrīkst kļūt par ikdienu. Ja ģimenē tam nepievērš uzmanību, tad ēst frī kartupeļus un burgerus ir “kruti”, tāds diemžēl ir jauniešu viedoklis.
— Vai arī jūsu ģimenē ir savi ēšanas ieradumi?
— Nevarētu teikt, ka tie ir īpaši. Mans vīrs ir metālmākslinieks, un viņam ir smags fizisks darbs. Viņam vajag vairāk olbaltumvielu. Ja bērniem ir sporta stunda, atkal domāju, ko viņi varētu ēst. Noteikti uzmanu, lai mājās groziņā nav brīvi sasniedzamas konfektes vai cepumi. Noteikti ir rieksti, svaigi vai žāvēti augļi, bērni tos labprāt ēd, un tas ir veselīgi.
— Viens no jūsu vaļaspriekiem ir ēdiena gatavošana. Vai arī tad ievērojat kādas normas?
— Noteikti sekoju tam līdzi. Man, piemēram, mājās ir vairāku veidu eļļas, tādas, kurās vairāk ir omega 3 vai omega 6 taukskābju, zinu, kuras var izmantot cepšanai un kuras salātu gatavošanai. Tam ir liela nozīme, jo, eļļu nepareizi lietojot, to var ne tikai sabojāt, bet arī nodarīt ļaunumu veselībai. Arī olas mēs pērkam nevis veikalā, bet no zemniekiem. Ola ir ļoti vērtīgs produkts, man gan šķiet, ka tās, kuras pārdod veikalā, nav pietiekami kvalitatīvas. Šādām niansēm pievēršu uzmanību.
— Ko jūs domājat par latviešu tradicionāliem ēdieniem, kurus uzskata par “smagiem”?
— Tas ir liels mīts. Kas nav par daudz, tas nav par skādi. Arī mēs kūpinām speķi. Katrs ēd, ko vēlas. Starp citu, cūkas speķis ir daudz labāks par pienu, kur ir piena tauki. Protams, katram jāseko līdzi savai veselībai un ik pa laikam jāiet pie ārsta. Bet daudz kas ir atkarīgs no cilvēka iedzimtības. Ir cilvēki, kuri nedrīkst lietot pienu, bet man šķiet, ka mēs par maz lietojam skābpiena produktus, kuros ir ļoti daudz labo baktēriju, ko varam uzņemt, neejot uz aptieku. Daudz diskutēts arī par E vielām, bet arī tās ne visas ir kaitīgas, jo pārtikas ražotāji bieži izmanto dabīgās krāsvielas. Jāuzmanās no ķīmiskajām, bet, ja produktos ir dabīgās krāsvielas kā burkāni un soja, tad nav problēmu. Bieži ražotāji paši sarežģī produkta sastāvu. Nesen uz kāda pārtikas produkta iesaiņojuma bija rakstīts: dzeramā soda, bet iekavās — nātrija hidrokarbonāts. Kam tas vajadzīgs? Sodu mēs lietojam bieži, un tas nav kaitīgi.
Galamērķim nav
nozīmes
— Jūsu vaļasprieks ir arī ceļošana. Vai bieži to darāt?
— Gribētos biežāk, bet darbs, īpaši vīram, ne vienmēr ļauj to darīt, kad vēlamies. Tuvākajā laikā plānots doties uz Vāciju, Drēzdeni, kur dzīvo mana māsa. Skaistākā valsts, kurā esmu bijusi, ir Šveice, kurp noteikti vēlētos aizbraukt vēl. Ceļošanas ieguvums ir iespēja pabūt ar ģimeni. Un nav nozīmes galamērķim. Vairāk saista cilvēku neskartā daba. Gribētos noteikti aizbraukt uz Norvēģiju, nesaprotu tos, kuri raujas, piemēram, uz Ņujorku. Nesaista civilizācijas un urbanizācijas pārblīvētās vietas.
— Vai neesat domājusi dzīvot un strādāt ārzemēs kā jūsu māsa?
— Kādreiz par to esmu domājusi. Bet man ir ģimene, un es to nevaru. Nesaprotu mātes, kuras pamet bērnus un aizbrauc. Latvijā arī ir iespējas, ir tikai jādara.
Uz ielas ievēro
“resnīšus”
— Vai nav tā, ka, ejot pa ielu, pievēršat uzmanību cilvēkiem ar svara problēmām?
— Protams. Nesen skatījos ASV raidījumu “X factor”, kur dalībnieki rāda savus talantus. Tur ratiņkrēslā iestūma vīrieti, kurš svēra ap 250 kilogramu. Viņš dziedāja fantastiski, bet sevi nosauca par invalīdu, jo ir pārlieku liels svars. Pārņēma dusmas, jo liekais svars ir tikai nolaidība, nevis slimība. Tagad tā ir arī Latvijā. Mums par sevi jādomā pašiem.
Tagad runā par veselības mācības kā atsevišķa priekšmeta atjaunošanu skolās, bet jādomā, kas to mācīs. Tas jādara speciālistam, nevis skolotājam, kas dažas stundas mācījies kursos.
