Tendence pieaugt iedzīvotāju parādiem par saņemto siltumenerģiju saglabājas — siltumpiegādes uzņēmumiem nesamaksātās naudas apmērs gada laikā pieaudzis par vienu miljonu latu — intervijā norāda Latvijas Pašvaldību savienības konsultants AINO SALMIŅŠ.
— Aktualizējies jautājums par to, ka, sākoties jaunajai apkures sezonai, ir lieli iedzīvotāju parādi par iepriekš saņemto siltumenerģiju. Kāda īsti ir problēmas būtība šajā jomā?
— Problēmas būtība ir tāda, ka energoresursu tarifi nesamazinās. Parādu apjoms šīgada 1. septembrī bija 23,9 miljoni latu, kas ir apmēram par vienu miljonu latu vairāk nekā tieši pirms gada. Var teikt, ka īpaši parādu summa nav pieaugusi, bet tendence tai pieaugt saglabājas. Nevar rēķināt nesamaksātās summas apmēru vidēji uz vienu iedzīvotāju. Vidējā atpalicība no maksājumu plūsmas ir aptuveni 1,5 līdz 2 mēneši — šī tendence ir saglabājusies vēl no pagājušā gada. Siltumapgādes uzņēmumi tai visai lietai daļēji ir kreditori. Neviens normāls biznesmenis ar šādu kredītu pastāvēt nevar — diemžēl siltumpiegādes uzņēmumi ir vienīgie, kas tādā režīmā strādā.
Ir daudzas nepatīkamas lietas. Novadiem parādu summa ir faktiski tāda pati kā iepriekš — tā diez ko nepieaug.
— Kādas ir tendences?
— Faktiski nesamazinās iepriekšējos gados uzkrātie parādi. Nevis situācija pasliktinās tādā līmenī, ka tiek pieļauti jauni parādi, bet joprojām netiek maksāti iepriekš uzkrātie. Tā “nolādētā” latvju tauta, kas te ir palikusi un it kā nemīl maksāt, ir vasaras periodā samazinājusi parādu summu par 37%. Tātad tie latvieši, lielie “nemaksātāji”, vasaras mēnešos tomēr kaut ko maksā. Un tas liecina par to, ka cilvēku maksātspēja nespēj konkurēt ar siltumapgādes cenām — tā ir objektīvā realitāte.
Mūsu valsts sociālajā politikā ir vērojamas visnotaļ interesantas lietas. Uzskata, ka krīze Latvijā ir beigusies, taču interesanta aina paveras, salīdzinot 2010., 2011. un 2012. gadu. Trūcīgo iedzīvotāju skaits pret iepriekšējo gadu ir samazinājies par 17%, bet, salīdzinot ar krīzes sākumu 2010. gadā, joprojām attiecībā uz šādām personām saglabājas 9% pieaugums. Krīze nav beigusies! Joprojām vidēji trūcīgo personu skaits pret 2010. gadu palielinās.
Interesanta situācija ir saistībā ar pabalstiem dzīvokļu parādu segšanai. No šīgada jūlija valsts vairs nepiedalās ar savu līdzmaksājumu dzīvokļu pabalstiem 20% apmērā, kā tas bija līdz šim. Tādējādi vienā gadā pašvaldībām tagad papildus ir jāatrod 3,6 miljoni latu, lai nodrošinātu dzīvokļu pabalstus. Diezgan graujoša ir arī šo pabalstu dinamika. To apjoms šogad pret 2011. gadu ir par 10% lielāks, bet pret 2010. gadu — 30% lielāks. Tas nozīmē, ka, palielinoties tarifiem, finansējums šiem pabalstiem būs vajadzīgs lielāks. Te ir vēl viena nianse — gāzes cenas šobrīd ir rekordlīmenī. Proti, tik augstas tās nekad nav bijušas — 230 latu par 1000 kubikmetriem. Tajās katlumājās, kur ir gāzes katli, nav citu variantu — šī summa vienkārši ir jāmaksā. Visu ko var regulēt vai neregulēt, bet gāzes īpatsvars šādās stacijās siltumenerģijas ražošanā veido līdz pat 75%. Un tas nozīmē, ka regulators var ietekmēt tikai atlikušos 25%. Līdz ar to skaidrs, ka apkures tarifu pieaugums faktiski ir jau noticis. Prognozes katru gadu ir bijušas tādas, ka decembrī un janvārī gāzes cenas it kā samazinās, bet tās ir pielīdzinātas naftas cenām. Jāņem vērā, ka naftas cenas pasaules tirgū svārstās, bet objektīvas informācijas par gāzes cenas samazināšanos joprojām nav.
Satrauc arī tas, ka nākamajā gadā valdība atsakās no līdzmaksājumiem garantētajai minimālajai iztikai (GMI).
— Arī nauda GMI būs jāatrod pašvaldībām?
— Jā, tas viss tiks pašvaldībām. 2012. gadā GMI vidējais saņēmēju skaits ir 59 tūkstoši cilvēku. Jāņem vērā, ka 2010. gadā šādu cilvēku bija par 10 tūkstošiem mazāk. Arī balstoties uz šo parametru, mēs nevaram runāt par krīzes beigām Latvijā. Turklāt vidējais pabalsts vienai trūcīgajai personai ir nevis 17 latu, kā nupat valdībā apgalvoja Labklājības ministrija. Atbilstoši šīs ministrijas operatīvajiem datiem, kas ir mūsu rīcībā, summa ir 25 lati.
Tehniski siltumapgādes uzņēmumi ir gatavi visi strādāt — šāda veida problēmu nav nevienai pašvaldībai. Būtisks jautājums ir arī ar finansējumu un parādiem. Tās izmaiņas, kas tika ieviestas attiecībā uz mazo parādu piedziņu, ir kosmētisks labojums. Proti, ja iedzīvotājs atzīst, ka viņa parāds apmērā līdz 1500 latiem ir korekts, tiesnesis nolasa spriedumu, un viss it kā ir kārtībā. Ir tikai viens “bet”… Cilvēks arī nav idiots un cenšas tomēr parādu neatzīt. Bet, kolīdz viņš to neatzīst, tiesvedības process var sākties no sākuma. Tāpat jāteic, ka par spīti Ekonomikas ministrijas centieniem, valdības nosacītu atbalstu Saeima nekā nerisina jautājumus saistībā ar hipotekāro kredītu problēmu. Vairāk nekā pusē gadījumu, kad ir apkures parādi, tie ir mājokļiem, kuru iegādei bankas izsniegušas kredītus.
— Tas nozīmē, ka vispirms jāatdod kredīts bankai un pēc tam tikai var domāt par siltumenerģijas parāda piedziņu?
— Jā! Tajā brīdī māju apsaimniekotājiem var pārmest pilnīgi jebko, bet viņi ir bezspēcīgi. Zinu māju, kur tikai diviem dzīvokļiem vien kopā parāds ir 10 tūkstošu latu, tie abi ir hipotekārie kredītņēmēji. Tagad, kad apsaimniekotājs sūdz viņus tiesā, nav, uz kā pamata šo summu piedzīt. Pat tad, ja apsaimniekotājs uzvarēs prāvu, visa manta taču pieder bankai. Bija vēlme mainīt noteiktos punktus likumā, cita starpā paredzot, ka 10% būtu jāsamaksā apsaimniekotājam un siltumenerģijas piegādātājam, bet pārējais paliktu bankai. Bet bankas tam, protams, turas pretī, gribot nopelnīt un naivi cerot, ka 2008. gada dzīvokļu cenas atgriezīsies.
— Kurās pašvaldībās situācija attiecībā uz apkures parādu samaksu ir salīdzinoši sliktākā?
— Te runa ir par visu Latgales pusi — protams, ka lielajās pilsētās tur ir lieli parādi. Jēkabpilī un Rēzeknē šī parādu summa veido pa 1,2 miljoniem latu, Daugavpilī — 3,2 miljonus latu. Taču visu nevar skaitīt pēc šāda veida matemātikas. Piemēram, Rīgā šis parāds ir 5,6 miljoni latu, bet tā ir galvaspilsēta, kurā mitinās puse no mūsu valsts ļaudīm. Ja šī parādu summa Rīgai būtu pāri 10 miljoniem latu, vajadzētu sākt satraukties, ka ar šo pilsētu kaut kas nav kārtībā. Vairāk jāanalizē tas, cik lielā mērā ir nobīde no vēlamā maksājuma. Ja kavējums ir ilgāk par diviem mēnešiem, tas jau ir kritiski.
Jāatzīst, ka kritiskas robežas vēl nav. Tāda riska, ka siltumapgādes uzņēmumi varētu naudas plūsmas dēļ nesākt apkuri, nav. Risks ir tas, ka pieaugs gāzes apkures cenas, ka vairs nav nekāda līdzfinansējuma, valsts atbalsta sociālajā jomā. Tas nozīmē, ka pašvaldībām vajadzēs vairāk palīdzēt dotēt noteiktu iedzīvotāju kategoriju. Risks ir arī tas, ka trūcīgo skaits valstī joprojām nav sasniedzis 2010. gada līmeni. Viss, ko šajā jomā saka Labklājības ministrija, ir apšaubāms — norādītais līmenis vēl nav sasniegts.
— Vairākkārt nosaucāt siltumenerģijas tarifu jautājumu. Ir zināms, par cik procentiem šogad šie tarifi varētu palielināties?
— Tas ir atkarīgs no kurināmā veida, no tā, vai ir veikti kapitālieguldījumi apkures sistēmā, un no tā, kad iepriekš ir mainīts tarifs. 5% līdz 7% tarifu kāpumu “nopelnījām”, paaugstinot akcīzes nodokli dabasgāzei. “Paldies” mīļajai valdībai par to! Labā ziņa — tie siltumapgādes uzņēmumi, kuri līdz pat pagājušā gada decembrim ņēma pieaugušo izdevumu daļu sev, bet šogad tie to vairs nevar darīt.
