Zenta Zīle ir Bebru pamatskolas matemātikas un fizikas skolotāja. Šajā profesijā viņa strādā jau kopš 1956. gada un nekad nav nožēlojusi, ka to izvēlējusies. Arī tagad skolotāju satiekam skolā, kur viņa labo skolēnu darbus.
Vairāk kā 40 gadu
— Cik ilgi strādājat par skolotāju?
— Jau no 1956. gada. 1949. gadā mani ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, toreiz vēl biju maza meitene, mācījos 6. klasē. Tur es pabeidzu pamatskolu, pēc tam devos uz pedagoģisko skolu Omskas apgabalā, Taras pilsētā. Četros gados ieguvu skolotājas diplomu. Lai iestātos skolā, bija daudz problēmu, jo izsūtītie nedrīkstēja pamest savu nometinājuma vietu. Nācās pat rakstīt lūgumu atļaujai uz Maskavu. Ierēdņi bija man labvēlīgi. Uz Taru mani pavadīja apsardze, aizveda uz komandantūru, un uz turieni man noteiktā laikā bija jāiet reģistrēties. Turklāt viss bija jādara pašai, jo māte ļoti slikti zināja krievu valodu.
— Kāpēc izvēlējāties šo profesiju?
— To, ka būšu skolotāja, nolēmu jau tad, kad man bija pieci gadi. Kopā ar vecākiem toreiz devāmies pie kaimiņiem uz viesībām. Es biju vienīgais bērns, bet viesos bija arī skolotāja, un viņa ar mani darbojās. Iztaujāja, vai māku lasīt un rakstīt, uzdeva arī citus jautājumus. Es tolaik šo to jau zināju. Kaut gan pēc nostāstiem man no skolas bija bail, jo teica, ka skolotāji ir stingri un liek kaktā. Bet man skolotāja tik ļoti iepatikās, ka jau toreiz nolēmu — būšu skolotāja. Un tā visu mūžu strādāju darbu, kas man sniedz gandarījumu.
Iesāk bērnunamā
— Vai nācās strādāt arī Sibīrijā?
— Vienu gadu tur nostrādāju bērnunamā, jo iegūtā izglītība man ļāva strādāt sākumskolas klasēs vai bērnunamā. Gadu biju bērnunama audzinātāja, mēnesi pat bērnunama direktore. Par to gan nebiju sajūsmā. Iepriekšējā direktore vienkārši aizbrauca un mani, jaunu skuķi, tur pameta. Pēc gada varējām atgriezties Latvijā, un tad skolotājas gaitas turpināju dzimtenē.
— Vai visu laiku esat skolotāja tikai Bebros?
— Mana dzimtā puse ir netālu no Gārsenes. Kad atgriezāmies, mūsu mājā jau dzīvoja citi cilvēki, un es pārcēlos uz Pļaviņām, kur dzīvoja mana tante. Sāku strādāt Vietalvas skolā, tur aizvadīju gadu. Skolu likvidēja, un mani pārcēla uz Pērses pamatskolu, kur nostrādāju 10 gadu. Pēc tam vīram piedāvāja darbu Bebros, un pēc neilga laika arī es uz šejieni pārcēlos. Nu jau 44 gadus strādāju Bebru pamatskolā.
— Fizika un matemātika. Kāpēc tieši šie priekšmeti?
— Sibīrijā iegūtā izglītība bija vidējā speciālā, un es varēju strādāt tikai sākumskolas klasēs. Atgriežoties Latvijā, nolēmu paaugstināt savu kvalifikāciju. Iestājos Daugavpils pedagoģiskajā institūtā un apguvu matemātikas un fizikas skolotājas profesiju. Pērses skolā es mācīju krievu valodu, bet Bebros jau biju “matemātiķe”.
Bērni nav mainījušies, viņi ir citādi
— Vai šajos gados skolēni ir mainījušies?
— Viņi nav ne labāki, ne sliktāki, bērni ir kļuvuši citādi. Līdz ar to arī skolotājiem nākas mainīties. Padomju laikos bija tā — ko partija teica, tas jādara, tas bija tikpat svēti kā Bībelē. Līdz ar to arī bērni savādāk izturējās, dzīvoja pēc principa: “mute ciet un lieki nerunā”. Lieki pateiktais varēja novest tur, kur biju es, — Sibīrijā. Kaut gan nemācīju priekšmetus, kur var īpaši oponēt, bet ir bijušas audzināmās klases, un par politiskajām norisēm bija jāzina un jāstāsta, neko lieku teikt nedrīkstēja. Savā ziņā bērni bija politiski apspiesti. Tāpat bija noteikti procenti, cik bērniem bija jābeidz skola, ja procents bija zemāks, atbildību prasīja no skolotāja.
Tas man traucēja, sapratu, ka ne visi būs matemātiķi un ne visiem jāzina, kā aprēķināt kvadrātsakni vai citas lietas. Ja viņam ir vēlēšanās, cilvēks dzīvē sasniegs daudz un būs uzņēmējs vai ieņems augstu amatu arī bez matemātikas.
Tagad nav nekādu procentu, kontroldarba laikā esmu klases priekšā un nestaigāju, lai palīdzētu. Kā ir, tā ir. Protams, cenšamies, cik varam, bet nav vairs šīs uzspiešanas. Arī bērni ir brīvāki un atraisītāki.
Prieks, ka atceras
— Ko jums nozīmē Skolotāju diena?
— Protams, šos svētkus nevar salīdzināt ar Ziemassvētkiem, bet tomēr svētku sajūta ir. Bērni mūsu vietā vada stundas, pasēžam pie kafijas tases vai dodamies ekskursijā. Prieks, ka arī mūs atceras.
— Kas jūs saista savā profesijā?
— Esmu par to domājusi un, kopš tajā strādāju, esmu sapratusi, ka citu darbu strādāt nevarētu, neko citu es nemaz nemācētu darīt. Protams, padomju laikos varēja strādāt fermā un saņemt 400 rubļu, nevis kā skolotājs 120, bet man skolotājas darbs sniedz gandarījumu. Cita nodarbe būtu garlaicīga. Jau vairākus gadus domāju, ka jādodas atpūtā, bet, līdzko tuvojas 1. septembris, mājās nosēdēt nevaru. Ja es būtu sporta skolotāja, tad, iespējams, būtu citādi. Bet tagad, kamēr atmiņa, redze un dzirde normāli darbojas, kāpēc lai nedarītu to, kas man patīk?
