Šonedēļ 70. dzimšanas dienu svin koknesietis Jānis Bagātais. Vai uzvārds vēl trāpīgāk var raksturot cilvēku? Jubilāra mūža garumā iegūtā bagātība ir kundze Lidija, sešas meitas, trīspadsmit mazbērnu un sagaidīts arī pirmais mazmazbērniņš Renārs.
Tiekamies dzimšanas dienā, kad jubilārs sagaida pirmos apsveicējus, saņem laba vēlējumus pa tālruni, taču teic, ka arī nedēļas nogalē “Vanagos” viesu netrūks, jo saime liela un darbdienā visi nevar atbraukt.
Kinomehāniķis 40 gadu
Jubilāra dzimtā puse ir Staburaga pagastā. No vecāku stāstītā atceras, ka 1944. gadā, kara laikā, ģimene devusies bēgļu gaitās, gribējuši aizceļot uz ārzemēm, taču nav izdevies. Jānim tolaik bija tikai divi gadi. Kokneses novada Ratnicēnos, “Vanagu” mājās, jubilārs dzīvo jau vairāk nekā piecdesmit gadu, māja celta 1960. gadā. “No labiem materiāliem jau tolaik necēla, gan jau neviens necerēja, ka māja tik ilgi noturēsies un nesabruks. Tagad gan pamati sēžas,” teic jubilārs.
Līdz dienestam jubilārs veicis dažādus lauksaimniecības darbus kolhozā, pēc tam trīs gadus dienējis Gruzijā. Lai gan kādu laiku bijis arī “bodnieks” kioskā, koknesietis uzskata, ka visu mūžu nostrādāts vienā profesijā — par kinomehāniķi. “Pirms armijas biju kādā pasākumā, kur kinomehāniķis lūdza palīdzēt un pārslēgt tehniku. Ar mani bija “cauri”. Sapratu, ka neko citu nevēlos darīt. Rīgas profesionāli tehniskajā vidusskolā apguvu kinomehāniķa specialitāti un nostrādāju tajā vairāk nekā četrdesmit gadu — teju līdz pensijai,” stāsta jubilārs.
Uz filmu kā uz balli
Kinoseansi tolaik notikuši teju katrā apdzīvotajā vietā — Jānis Bagātais kino demonstrējis Iršos, Rīteros, Stukmaņos, Sērenē, Ratnicēnos, Bormaņos, arī Koknesē. “Seansi tolaik notika divas reizes nedēļā, bieži rīkoja arī papildseansus. Darbs bija “uz riteņiem”, bieži nācās nakšņot turpat uz vietas, jo nākamajā dienā atkal bija jādemonstrē filmas. Seansi bērniem notika rīta pusē,” atceras jubilārs.
1986. gadā ieguvis autovadītāja apliecību, un tad jau bija krietni vieglāk, jo varēja nokļūt mājās, kad vien vajadzēja, un nebija atkarīgs no kāda cita.
Tagad Aizkraukles reģionā nav neviena kinoteātra vai kultūras nama, kur regulāri rādītu filmas. Ko par to domā jubilārs? “Tolaik televizora katrā mājā nebija, taču kinorādīšanu pavisam sagrāva videomagnetofoni. Salīdzinot, kādas tehniskās iespējas bija tolaik, tagad to ir nesalīdzināmi vairāk, taču nav cilvēku, kuriem tas būtu vajadzīgs. Agrāk lauku ļaudis paspēja apkopt saimniecību, pabarot ģimeni un vēl atnākt uz kino, taču tagad tā nav. Manuprāt, cilvēki vairs nav tik draudzīgi un atvērti. Atceros, uz filmām jaunieši nāca kā uz ballēm — iepazinās un apprecējās. Zinu vairākus pārus, kuri ir iepazinušies kinoseansa laikā,” stāsta koknesietis.
Galds pār visu istabu
“Tolaik jau nebija plašas izvēles, kādas filmas demonstrēt. Klāsts bija nabadzīgs, un ik pēc trijiem mēnešiem tās pašas filmas sākām rādīt no jauna. Daudz bija skatītāju iecienīto filmu, piemēram, “Karalis Kongs”, “Kaukāza gūstekne”, indiešu un latviešu filmas,” atceras Jāņa kungs.
“Vanagos” vēl līdz pagājušajam gadam bija neliela saimniecība, tagad gan viss likvidēts. Saimnieks teic, ka lētāk no kaimiņiem pienu nopirkt, nekā pašiem gādāt sienu un slaukt gotiņu.
Dzimšanas dienā jubilārs teic: “Neliekas, ka arī man jau tik “apaļi” gadi, ja vien sāpes kājās par to neatgādinātu. Agrāk, kad visu dienu bija jāstrādā, 24 stundās darbus nevarēju paspēt izdarīt, bet tagad dienas uz priekšu rit krietni lēnāk. Skatos filmas, vislabprātāk — grāvējus, joprojām lasu grāmatas.”
Lai arī Līgosvētki ir laiks, kad “Vanagos” cenšas sapulcēties lielākā daļa no saimes, arī dzimšanas dienās jubilāri netiek aizmirsti. Jāņa kungs rāda izvelkamo galdu, ko izmanto jubileju svinībās, tad tas esot pār visu istabu. Kamēr runājamies, jaunākā meita rosās virtuvē un gādā mielastu svētku galdam, bet ciemos atbraukusī vecākā meita par jubilāru saka tā: “Mazbērni viņu raksturo visprecīzāk — smaidīgais opis!’’.
