Kokneses novada “Kalna Spruļu” saimniecību vada divi jauni cilvē-
ki — Ingūna Ūsiņa un viņas brālis Andris. Liekot santīmu pie santīma, sakrāta nauda gan tehnikai, gan kūts remontam, un tāpēc, ka “uz kakla” nav kredītu, nebaida ne svārstīgās piena iepirkuma cenas, nedz nākotnē gaidāmās kārtējās Eiropas regulas.
Ganāmpulks adatas un diega vietā
Kolhozu laikā Ingūnas ģimene dzīvoja Līgatnē. Turēja tikai tik, cik toreiz atļāva, — divas govis, cūku. Kopš saimnieces vecāki atguva senču īpašumus un pārnāca uz Kokneses pagastu, govju skaits 20 gadu laikā pakāpeniski palielināts un šobrīd pienu dod 18 ragaiņu, un kopā ar viņām ganībās izlaistas četras teles. Ar gandrīz 50 hektāriem zemes pietiekot, lai visu barību nodrošinātu paši. Par sevi Ingūna teic: “Ja man kāds agrāk būtu teicis, ka nodarbošos ar lauksaimniecību, neticētu.” Tuvāks bija šuvējas darbs. Tēvs “iebīdīja” šajā lietā, un sākumā saimniecībā bija arī aitas.
Pļauj divas reizes
Ingūna teic — ja par pienu maksātu vairāk, dzīvot varētu mierīgi. Izmanto bioloģiskās saimniekošanas metodes un saņem labas subsīdijas par platībām — vienas no lielākajām šobrīd iespējamajām. Arī vidējais izslaukums no govs gadā — 5 tonnas — nerada satraukumam pamatu. Pienu pārdod jēkabpiliešiem. Pirms tam bijis līgums ar rīdziniekiem, bet viņiem kaut kas nav paticis, neesot bijis izdevīgi uz šejieni braukt.
Pietiek savu auzu, zālājs šogad audzis ļoti labi. Nav peļama arī kartupeļu raža. Zāle pļauta divas reizes, pēc tam izaugušo apēd govis. Ziemai sagatavots siens, skābsiens, jāpērk vien mikroelementi. Rudenī vēl tikai jāuzar lauki, jāpārsēj zālāji, jo vietām tos sabojājušas mežacūkas.
Viss “aiziet” nodokļos
Kāpēc nepalielina ganāmpulku? “Neesam jau lielie saimnieki, kuriem piena cena laba. Viņi var attīstīt saimniecību. Jo govju vairāk, jo nopietnāka tehnika nepieciešama,” stāsta Ingūna. Kamēr vēl nebija jāmaksā nodokļi no subsīdijām kā pirms krīzes, tikmēr varējuši naudu iekrāt un reizi pāris gados iegādāties jaunu tehniku. Tagad — cik iekrāj, jāatdod nodokļos. Ja noteikumus mainītu, varētu papildu zemi apsaimniekot, lopu skaitu palielināt. Saimniece gan atzīst, ka to darīt lielas vēlmes nav. Galvenais — noturēties.
No piesardzīgajiem
Par nākotni nopietnāk domāt liedz arī kārtējās Eiropas regulas, piemēram, par lopu nepiesieto turēšanu, kas stāšoties spēkā no 2014. gada. Ja šos noteikumus pieņems, tas nozīmē, ka tagadējā kūtī tos izpildīt nevarēs — pārāk maza. Paplašināšanai vajag naudu. Ingūna ir no piesardzīgajiem latviešiem, kuri banku kredītus nekad nav ņēmuši. “Negribu banku uzturēt,” viņa saka. Tā kā piena nauda ir par pieciem santīmiem par litru mazāka kā pērn un citu ienākumu nav, ja būtu jāmaksā kredīts, tad galus nevarētu savilkt.
“Kalna Spruļos” nav savu vistu, cūku, jo to aizliedz PVD prasības. Kopā ar govīm turēt nedrīkst, bet atsevišķas telpas nodrošināt nevar.
Tāpēc saimniece gatava ar laiku piena lopu vietā turēt nobarojamos liellopus. Viņa arī uzskata, ka mājražojumiem, kā sieram, biezpienam, pat ja tādus šajās mājās gatavotu, pircējus būtu grūti atrast. Tāpēc pagaidām svaigpienu pārdod savam klientu lokam.
Vai bērni nāk talkā? “Kamēr esi šajā ritmā, dzīvot vieglāk, un par palīdzību, tāpat kā par izklaidēm, nedomā,” smaidot saka Ingūna. Divi bērni, jo vairāk mūsdienās nevarot atļauties, devušies uz Rīgu — viens studē, otrs strādā un atpakaļ uz saimniecību pagaidām nākt nedomā. Ingūna cer, ka viņas mūžam ar to, kas ir, pietiks. “Šaubos, vai kāds no tagadējiem saimniekiem cer, ka viņa darbs paliks nākamajai paaudzei. Vai kāds no bērniem vēlēsies te strādāt? Visticamāk — nē,” secina saimniece.
