Aizvadīta Miķeļdiena, un dabā jau sācies astronomiskais rudens. Šī diena senlatviešiem bija nozīmīga, jo līdz tai gādāja pilnus apcirkņus. Šobrīd Miķeļiem vairāk ir simboliska nozīme, tomēr cilvēki tik un tā raugās, vai ziemai viss sagatavots. Tad ir gandarījums, ka ir kaut kas padarīts. Arī man patīk dārzā izaudzēto sagatavot ziemai, un dzīve jau arī piespiež to darīt, lai viss nav jāpērk veikalā.
Pēc sinoptiķu prognozēm, pagājušajā nedēļā bija šīgada pēdējās gluži vai vasarīgi siltās dienas. Tas deva lielisku enerģiju. Mans gadalaiks gan ir ziema, jo esmu dzimusi šajā laikā un tad jūtos ļoti labi. Rudens savukārt ir ļoti skaists laiks ar savu krāsainumu. Šogad gan viss joprojām ir zaļš. Nedaudz skumji, ka drīz vien lapas nobirs, krāsas zudīs un sāksies tumšie vakari. Tomēr visas dabas radītās emocijas cilvēkam ir svarīgas. Tāpēc man katru rītu ir tāds kā rituāls, dodoties uz darbu, ar velosipēdu izbraukt arī pa izbūvēto promenādi gar Daugavu. Tā patiesi ir skaista atpūtas vieta Jaunjelgavā.
Ar velosipēdu braucu ļoti bieži. Tad varu pavērot kokus, putnus, un tas ļoti relaksē, atbrīvo no negatīvās enerģijas. Nereti dienā nobraucu lielus attālumus. Varu pēkšņi ļauties kādai idejai un doties ceļā, pastaigāt pa pļavām, vienkārši būt dabā. Pievērst tai uzmanību patīk arī tāpēc, ka jau vairākus gadus mana aizraušanās ir floristika. Ar to gan nodarbojos savam priekam, bet kompozīcijas ik gadu gatavoju arī pilsētas svētkiem vai izstādēm bibliotēkā. Nevajag jau vienmēr pirkt dārgus materiālus, arī no vienkāršiem ziediem un lietām var izgatavot kaut ko skaistu. Es jau redzu, kas no kā iznāks. Arī mans mazdēliņš Ralfijs nereti ierauga kādu akmentiņu vai zariņu un iedomājas, ka tas man noderēs. Pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar fotografēšanu, kas arī liek pievērst uzmanību apkārt notiekošajam.
Tā kā pašas dzīvē šis gads bijis smagu pārbaudījumu laiks, politikā cenšos īpaši neiedziļināties, lai negatīvo emociju būtu mazāk. Agrāk gan bieži skatījos Jāņa Dombura vadīto raidījumu un citas analītiskās pārraides. Diemžēl neko labu tajās dzirdēt nevar. Turklāt politiskajās norisēs mēs tāpat neko nevaram mainīt. Tomēr skaļākie notikumi garām nepaslīd — korupcija Rīgas domē, arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, par ko ziņoja pagājušajā nedēļā. Neglīta lieta bija arī Saeimā, kad deputāts Nikolajs Kabanovs uz darbu atnāca “kunga dūšā”. Izrādās, tas viņam nav bijis vienīgais gadījums. Skumji, bet Saeimas deputāti dzīvo ar apziņu, ka viņi var atļauties visu. Citu cilvēku šādā situācijā policija uzreiz aizturētu. Domāju, viņam deputāta mandāts bez ierunām jāatņem, lai būtu mācība citiem. Tad varbūt arī pārējiem attieksme pret darbu mainītos.
Nepatīkamu rezonansi sabiedrībā radīja bērniem domātu grāmatu “Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un “Diena, kad Rūta bija Rihards” izdošana, kuru dēļ pat tika pieprasīta labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisija. Neesmu lasījusi šos darbus, bet jau to nosaukums šķiet pretrunīgs. Grūti pateikt, kādēļ šādas grāmatas ir vajadzīgas, jo tajā pašā laikā ir daudz būtiskāku lietu, par ko bērniem maz stāsta un māca. Saistībā ar bērniem mani satrauc kāda problēma — vardarbība skolās. Nesaprotu, kā ietekmē tas notiek, bet daudzi jūtas aizskarti. Pirms kāda laika ierēdņi diskutēja par šo problēmu, bet neko konkrētu nenolēma. Viens no veidiem, kā ierobežot dauzoņas, bija nosaukta mājapmācība. Varbūt arī skolā viņus var mācīt nošķirti, lai gan viens, gan otrs nozīmē izolēt šādus bērnus. Tāpēc tā nav labākā metode, bet kaut kāds risinājums jārod. Iespējams, skolotājiem biežāk jāizrunājas ar bērniem, skaidrojot dažādas situācijas.
Mani ļoti satrieca komponista Ulda Stabulnieka aiziešana no dzīves. Viņa dziesma “Tik un tā” man šķiet viena no skaistākajām latviešu estrādē. Viņš atstājis daudz spilgtu darbu. Patika, ka Stabulnieks pats dziedāja savas dziesmas. Kādā intervijā komponists teica, ka izdziedot dzeju. Tam pilnībā piekrītu.
Es vienmēr esmu bijusi op-timiste, jo uzskatu, ka cilvēkam pašam jātiek galā ar savām problēmām. Pēc dabas esmu priecīga, un, kad man kāds jautā, kā klājas, es saku: labi. Tad arī otrs cilvēks atplaukst, sakot — redz, cik jauki, ka vismaz kādam ir labi! Tas arī pārējiem dod pozitīvu enerģiju. Tā kā ikdienā strādāju ar cilvēkiem, man arī darbā jāsmaida.
Kaut kur lasīju — ja cilvēkam dzīvē notiek krasi pavērsieni, tad viņš meklē pašizpausmi. Varbūt tādēļ esmu sākusi zīmēt, ko nedarīju vismaz 30 gadu. Neesmu māksliniece, bet “švīkāju” ar zīmuli vai pildspalvu. Šī nodarbe noņem jebkuru stresu, jo tajā laikā ne par ko citu nedomāju. Turpinu arī rakstīt dzeju, un mums Jaunjelgavā ir sava dzejnieku biedrība, regulāri satiekamies kādi pieci seši cilvēki. Sanākam kopā pilsētas bibliotēkā un lasām savus darbus, un tas ir interesanti.
Man prieks, ka Jaunjelgavā pēdējā laikā ir daudz uzlabojumu — uzbūvēta jauna estrāde, atpūtas vieta gar Daugavu, turpina ielu rekonstrukciju. Internetā nesen gan izlasīju kāda rakstīto, ka tā ir vēl viena izmirusī pilsēta. Tas mani tā satrieca, ka uzrakstīju savu komentāru — es tam nepiekrītu! Tā var teikt tikai tie, kuri te nedzīvo. Jā, daudzi cilvēki ir aizbraukuši, bet mēs te esam un veidojam pilsētas dzīvi. Jaunjelgavā dzīvoju jau 34 gadus, un tās ir manas mājas. Bija savulaik aicinājumi uz ārzemēm, bet esmu Latvijas patriote un ārzemēs nevarētu dzīvot. Viesojoties nedēļas pietiktu, jo tur jūtos sveša un neiederīga.
Ikvienā lietā ir tā — ja neko nedarīsi, rokās neviens neiedos. Dažkārt jāmācās kas jauns vai jāizmanto iespējas, ko piedāvā dzīve. Savā frizētavā strādāju kopā ar vecāko meitu Evu, kurai frizieres profesija ir sirdsdarbs. Viņa šajā arodā apguvusi daudz. Savukārt es mācos no viņas, jo jādzīvo līdzi laikam.
