“Baidījos, ka neviens neko nejautās, tomēr jautājumu bija tik daudz!” pēc tikšanās ar lasītājiem Aizkraukles novada kultūras namā sacīja rakstniece Ilze Eņģele. “Laikam stimuls bija balva — mana grāmata “Kāzu tiešraide”.”
Ko gan bērni un pieaugušie vēlējās zināt? Lasiet tālāk un uzzināsiet!
“Ja es izgāzīšos trijos konkursos…”
— Kas jūs pamudināja kļūt par rakstnieci?
— Īpaša sapņa kļūt par rakstnieci man nekad nav bijis. Reiz sēdēju Daugavas krastā Jaunjelgavas apkaimē, lasīju grāmatu, un pēkšņi radās doma, ka es arī varētu tāpat uzrakstīt! Sāku meklēt, kādos literāro darbu konkursos es varētu piedalīties, lasīju grāmatas — konkursu uzvarētāju darbus. Toreiz apņēmos — ja es izgāzīšos trijos konkursos pēc kārtas, vairs nemēģināšu. Bet paveicās jau pirmajā. Arī otrajā. Apmēram divus gadus pēc manas pirmās iedomas izdevniecības “Zvaigzne” apgādā iznāca mana pirmā grāmata “75 dienas”. Tagad izdevniecībā “Lauku Avīze” pēc “Lata romānu” konkursa iznākusi otrā grāmata — “Kāzu tiešraide”. Uzzināju, ka ir paveicies arī trešajā konkursā.
— Kāda saistība jums ir ar Jaunjelgavu?
— Tur pie draugiem dažreiz ciemojos.
— Vai pirms tam bijāt mēģinājusi kaut ko rakstīt?
— Skolas laikā abas ar draudzeni sākām rakstīt romānu par kādas pils Zaļo dāmu, tomēr tā bija niekošanās. Reiz 2007. gadā mēs ar draudzeni, ar kuru varam stundām ilgi runāt pa tālruni, pasmējāmies, ka no visa sarunātā varētu uzrakstīt grāmatu, būtu ļoti interesanti, tomēr tā palika tikai ideja.
“Fantastiku es
“apriju””
— Kādas grāmatas jums patika bērnībā?
— Lasīju visu, kas bija mājās, īpaši man patika un arvien vēl patīk Džeralda Darela grāmatas, kas rakstītas humoristiskā un viegli uztveramā stilā.
— Lasījāt arī latviešu tautas pasakas?
— Jā, īpaši Džūkstes pasakas. Tās dažas, kas bija ar nelaimīgām beigām, man gan nepatika.
— Jūsu vismīļākais romāns
15 — 16 gadu vecumā?
— Dafnijas di Morjē “Rebeka”. To pārlasīju vairākas reizes, lai gan man tas likās baismīgs. Patika arī Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”.
— Jūs interesē fantastika?
— Protams, interesē, bet vēl vairāk patīk par to rakstīt — man ir laba iztēle. Mana pirmā grāmata “75 dienas” ir tieši fantastikas žanrā. Fantāzijas un fantastikas žanrs man ir bijis tuvs jau kopš bērnības, toreiz tādas grāmatas es “apriju”. Lasīju katru dienu, arī naktīs. Endrū Nortones “Sargasi kosmosā” ir grāmata, kas mani ir ļoti ietekmējusi. Lasīju arī žurnālus “Zinātne un Tehnika”, “Tehnika Molodjoži”, kur bija fantastikas stāstiņi, un tad es sapratu, ka ir ļoti interesanti izdomāt savu pasauli, piepildīt to ar varoņiem un notikumiem. Tomēr izdomātajos stāstos un romānos mani visvairāk interesē cilvēku attiecības.
Iepatīkas Andrejs Upīts
— Kuri latviešu rakstnieki jums patīk vislabāk?
— Mans pēdējais atklājums ir Andrejs Upīts — skolas laikā viņa darbus nelasīju, bet izdevniecības “Lauku Avīze” redaktore nesen ieteica tos lasīt valodas bagātināšanai. Romānu “Zaļā zeme” sāku lasīt “gariem zobiem”, negribīgi, bet pēc tam man iepatikās garie apraksti un varoņu raksturojumi. Lasīšu arī citas Upīša grāmatas.
— Kādu izglītību esat ieguvusi?
— Esmu beigusi Latvijas Universitāti, kur studēju ekonomiku un sociālās zinības. Esmu strādājusi mārketinga, pārdošanas un finanšu jomā. Tagad esmu bankas darbiniece.
— Kādu darbu veicat?
— Tas ir administratīvais darbs, darbojos ar dokumentiem, bet arī daudz tiekos ar cilvēkiem.
— Nenožēlojat, ka nestudējāt filoloģiju?
— Noteikti nē. Lai kaut ko uzrakstītu, pateiktu citiem, ir jābūt, ko teikt, nepieciešama dzīves pieredze. Es sāku rakstīt 2010. gadā 36 gadu vecumā.
Sieviete var likt justies kā bruņiniekam
— Kā radās ideja grāmatai “75 dienas”?
— “Zvaigznes” konkursa adresāts bija bērni un jaunieši. Kopš es beidzu skolu, pagājis jau 20 gadu, un ar tagadējo izglītības sistēmu man nav vairs nekādas saistības, tādēļ nolēmu rakstīt par nākotnes skolu. Romāna galvenā varone ir 15 gadu veca meitene Heidi, kura ļoti vēlas dzīvē tikt uz augšu, un 75 dienās viņas dzīve ļoti izmainās, viņa nokļūst 2095. gadā un izdzīvo veselu mūžu. Pār ikdienu valda visu zinošais Lieldators, mode mainās pa stundām, un izskata maiņa gēnu līmenī ir lēts pakalpojums. Gēnu inženierijas kioskos var mainīt matu, ādas un acu krāsu un atbrīvoties no dažādiem ķermeņa defektiem.
— Ko domājat par tagadējo izglītības sistēmu?
— Par visām reformām domāju tā — pats svarīgākais, lai neizaug bezierunu paklausīgs robots, nākamais nodokļu maksātājs, bet gan radošs cilvēks, kuru interesē dzīve un kurš spēj radoši domāt.
— Mājās un skolā galvenā vīriešu audzinātāja mūsdienās ir sieviete. Kā skolai piesaistīt vairāk skolotāju vīriešu?
— Arī sieviete vīrietim var likt justies kā bruņiniekam. Pazīstu kādu sievieti, kura nav izskatīga, bet vīrieši viņas klātbūtnē kļūst daudz labāki, izturas cēli, kā bruņinieki. Apgalvojums, ka vīrieti par bruņinieku padara sieviete, ir patiess.
Izdomā kāzu šovu
— Pastāstiet, lūdzu, par grāmatu “Kāzu tiešraide”!
— Jauna meitene vēlas kļūt par televīzijas zvaigzni, lai atgūtu savu draugu. Viņa izdomā kāzu šovu, bet konstatē, ka viņas iecerētais tajā piedalās ar citu meiteni. Tālāk gan es nestāstīšu. Kad sāku rakstīt šo romānu, jutos mazliet nogurusi, jo abi konkursi notika gandrīz vienlaikus un tuvojās darbu nodošanas termiņš.
— Cik biezs ir šis romāns?
— Nezinu, bet tūlīt paskatī-
šos — 240 lappušu.
— Vai “Kāzu tiešraidei” būs turpinājums?
— “Lata romānu” konkursi ir anonīmi, bet, ja es iesniegtu turpinājumu, žūrija uzreiz saprastu, ka autore esmu es.
— Jūs esat strādājusi televīzijā?
— Neesmu, bet draudzene strādāja. Viņa manuskriptu izlasīja, un viss šķita patiesi.
— Vai rakstīšanas procesā varoņiem dzīvojāt līdzi?
— Protams. Rakstot dažas epizodes, pat tā satraucos, ka naktī nevarēju iemigt, bet mierināju sevi ar domu — ja jau tā notiek ar mani, varbūt lasītāji arī pārdzīvos.
Negrib “dzeltenu” popularitāti
— Jūsu attieksme pret šoviem?
— Tie man ir kā izziņas avots, un katram ir savi iemesli un motīvi, kādēļ viņš tajos piedalās.
— Vai jūs gribētu piedalīties šovā “Ideālais randiņš”?
— Man nebūtu drosmes piedalīties, jo pēc tam cilvēku dzīve tiek plaši apspriesta plašsaziņas līdzekļos, un rezultāts ir neprognozējams.
— Varbūt šovā “Ideālās vakariņas”?
— Arī ne — tā paša iemesla dēļ. Mana dzīve ir piepildīta ar darbu un grāmatu rakstīšanu, un es negribētu, ka par mani rakstītu: šovasar Ilze Eņģele sauļojas dzeltenā peldkostīmā vai iepērkas tādā un tādā lielveikalā.
— Populāra negribat būt?
— Gribu, bet citādā nozīmē — lai lasītāji ieietu grāmatnīcā un teiktu: “Kāpēc nav nopērkams Ilzes Eņģeles romāns? Atkal jau izpirkts?”
“Ceru, ka kosmoss dzirdēja!”
— Kur rodat idejas?
— No apkārtējās dzīves — acis, ausis vienmēr vaļā! To visu papildinu ar savu iztēli.
— Kāda būs nākamā grāmata?
— Iespējams, grāmata “Sektors 18-08”, kura ieguva veicināšanas balvu konkursā “Zvaigznes grāmata 2011” un kuras labojumi šomēnes man bija jānodod redakcijai.
— Cik grāmatu jūs vēl gribētu uzrakstīt?
— Lai ir pilns plaukts. Manu darbu izlase — tas taču būtu jauki!
— Varbūt radīsiet arī komēdiju?
— Tikai tad, ja kādam mana uzrakstītā stāsta sižets liksies smieklīgs.
— Vai jūs varētu uzrakstīt grāmatu kā patiesu stāstu no dzīves?
— Tas būtu interesanti, tomēr nejūtos tik spēcīga, tur vajadzīgs liels talants.
— Jūs gribētu savus darbus redzēt izdotus ārpus Latvijas?
— Ceru, ka kosmoss dzirdēja šo jautājumu! Protams, ka gribētu!
— Ja par grāmatām jūs daudz pelnītu, vai aizietu no bankas?
— Mans sapnis — es sēžu gaišā apģērbā un rakstu, rakstu un rakstu, un man nav jāiet uz darbu bankā. Taču pašlaik nav tādu iespēju.
— Jūsu mīļākā dziedātāja?
— Man patīk Sāra Braitmena — viņai ir ļoti skaista balss.
— Kurās valstīs esat bijusi?
— Norvēģijā, Zviedrijā un Spānijā. Neesmu īpaši aktīva ceļotāja.
— Vai jūs gribētu aizbraukt uz Zviedriju un Angliju?
— Nē! Gribu aizbraukt uz Tukumu, jo tur ir ļoti skaistas vietas. Gribu ceļot pa Latviju — mūsu pašu zeme ir pasakaini skaista.
