Aizvadītā nedēļa bija pirmā pēc atvaļinājuma, kad atkal atgriezos darbā. Esmu Pļaviņu novada do-
mes priekšsē-
dētājas vietnieks, taču pašvaldībā strādāju jau no 1994. gada. Šajā jomā arī atvaļinājuma laikā ir grūti norobežoties no visa, kas notiek, tāpēc varu teikt, ka visam sekoju līdzi arī brīvdienās. Pļaviņu novada domē lietas ir diezgan sakārtotas un, salīdzinot ar to, kā bija pirms dažiem gadiem, visās jomās ir panākts progress.
Pagājušajā nedēļā jau sākām strādāt pie nākamā gada budžeta, plānojam, lai tas būtu sabalansēts, lai kādā jomā nebūtu krasi jāsamazina finansējums. Vairākas reizes nedēļā pieņemu iedzīvotājus arī Vietalvas— Aiviekstes apvienotajā pagasta pārvaldē. Šajā darbā ir svarīgi prast saimniekot, lai aplami neizšķiestu pašvaldības līdzekļus. Vietalvas pagasts novadā ir vienīgais, kuram pēc novadu izveidošanas īpašumā palika aptuveni 150 hektāru meža. Tagad to pamazām pārdodam, par iegūto naudu varam atļauties kaut ko remontēt, piemēram, atjaunojām kapliču, arī skolas remontam atvēlējām līdzekļus. Aktuāla ir arī Pļaviņu mūzikas skolas un mākslas skolas uzturēšana. Nākotnē jādomā, kā ekonomēt, un, iespējams, abas skolas var izvietot vienā ēkā, lai taupītu.
Pirms kāda laika uz brīdi biju aizgājis no politikas, atgriežoties teicu — jāsāk ar elementārām lietām. Piemēram, ierīkot Pļaviņās kārtīgu publisko tualeti, kādas līdz šim nebija. Varam jau vilināt tūristus un ekskursantus ar skaistiem apskates objektiem, taču jāatzīst, ka pilsētā trūkst elementārāko lietu. To es ierosināju teju pirms četriem gadiem, un tikai tagad tualetes sākts ierīkot.
Odzienas pamatskolai būs 120 gadu jubileja, kam nopietni gatavojamies. Joprojām turpinās labiekārtošanas darbi, skolai atjauno fasādi un klāj bruģi. Pirms vairākiem gadiem Odzienas pamatskolā bija 150 skolēnu, tagad — četrdesmit. Agrāk laukos cilvēkiem nebija daudz iespēju, tagad tādas ir, bet nav cilvēku. Deklarētā dzīvesvieta ir viens, bet patiesībā cilvēki ir izklīduši, un tā ir viena no lielākajām problēmām visā Latvijā. Ar dažādiem sociālajiem pabalstiem cilvēki ir pieradināti nestrādāt. Šodien pagastā atrast kārtīgu meistaru vai amatnieku ir problēma, taču tā ir jārisina valstiski. Jāsāk kaut vai ar bērnu pabalstiem, kas Latvijā ir vieni no mazākajiem Eiropas Savienībā, ir nopietni jādomā, kā atbalstīt jaunās ģimenes, lai tās neizjūk, ja kādam no ģimenes jādodas darba meklējumos uz ārzemēm. Pats esmu “pagaršojis šo maizi” un zinu, ko tas nozīmē. 1991. gadā biju devies peļņā uz Somiju. Darbs lauksaimniecībā bija no septiņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, taču nopelnīju labi, pietika, lai izveidotu savu zemnieku saimniecību. Uzskatu, ka vissvarīgākais ir cilvēki, jo, ja laukos nebūs ģimeņu, tad arī mūsu attīstības plānošana nevienam nebūs vajadzīga.
Esmu domājis par to, cik ilgi varēsim “grābt” naudu no Eiropas Savienības fondiem. Domāju, ka tāpat vien mums neviens neko nedod, esam ielēkuši no viena grāvja otrā.
Pašvaldībā aktuālas ministra Edmunda Sprūdža ierosinātās reformas, piemēram, atdalīt izpildvaru no lēmējvaras un samazināt deputātu skaitu. Vispirms par pašu ministru Edmundu Sprūdžu — tik daudz apspriež viņa izglītību, apšauba spējas, un šobrīd viņš ir padarīts par tādu kā peramo puiku. Rodas aizdomas, ka tas darīts, lai novērstu uzmanību no citām, svarīgākām, lietām un procesiem valstī. Man patīk teiciens — ja četri spēlē akordeonu, tad talants ir tikai vienam no viņiem. Pārējie to ir iemācījušies. To pašu varu teikt par visiem ministriem — viņiem ir talants strādāt ar cilvēkiem, to nevar iemācīties, tāpēc būtu jāļauj viņiem strādāt.
Esmu daudz domājis par ministra ierosinājumu samazināt deputātu skaitu pašvaldībās. Pirms novada izveidošanas Klintainē, Aiviekstē un Vietalvā kopā bija 30 deputātu, tagad novadā ir piecpadsmit, taču arī tas ir par daudz. Redzu, ar ko kurš nodarbojas, ko dara, cik daudz ir ieinteresēts pašvaldības attīstībā. Var jau atnākt parunāt, bet vajadzīgs viedoklis visos jautājumos. Vienīgais, par ko vajadzētu uztraukties saistībā ar šīm reformām — var iznākt, ka, samazinot deputātu skaitu, kāds no mazajiem pagastiem paliek bez sava cilvēka, kurš iedzīvotāju intereses pārstāvētu pašvaldībā. Būtu jāpārdomā, kā to nepieļaut. Uzskatu, ka mums ir pārāk daudz tautas kalpu.
Pļaviņas vienmēr ir bijusi tāda strīdus bedre, taču šinī sasaukumā to izdevies izbeigt. Sākumā pāris deputātu mēģināja spēlēt lielo politiku, taču nekas neizdevās. Uzskatu: katram deputātam ir jābūt savam viedoklim, ko jāprot pamatot un aizstāvēt, citādi nav jēgas domē sēdēt. Palasot sēžu protokolus, var redzēt, ka ir ļoti maz gadījumu, kad kāds no Pļaviņu novada domes deputātiem atturas vai viņam nav viedokļa kādā no jautājumiem. Finanšu komitejas sēdēs izrunājam, izstrīdamies, ja vajag, tāpēc sēdes parasti rit mierīgi, jo lielākoties esam raduši kompromisu.
Darbs pašvaldībā ir grūts, ir jāprot arī pieliekties, ja vajag. Pārstāvot savus iedzīvotājus, slikts ir tāds vadītājs, kurš, ticis pie varas, domā, ka tagad skaldīs un valdīs. No tā nekas neiznāks, ir jāieklausās katrā cilvēkā, katra vajadzībās. Citreiz cilvēks atnāk uz pieņemšanu un vairāk stāsta par kaimiņu nekā par sevi, bet arī tad viņš ir jāuzklausa.
Esmu secinājis, ka esam diezgan panaiva tauta — jo vairāk mums kāds sola, jo vairāk ticam šiem solījumiem. Es cenšos nesolīt neko lieku, bet darīt tik, cik spēju un varu.