Patiesībā neko daudz no copes pavasarī vai vasarā (ar šo makšķerkātu) rudens cope neatšķiras. Vienīgā atšķirība ir tā, ka sākam izmantot daudz jutīgākus makšķerkātus, jo baltā zivs rudens pusē kļūst ļoti kaprīza. Ja ir izvēlēts makšķerkāts gruntsmakšķerēšanai, tad noteikti tas būs fīders. Vispirms jau tas attiecas uz copi upēs un brekšiem. Rudens pusē breksis lēnām sāk pārvietoties uz ziemas bedrēm. Ja laikapstākļi turpinās kļūt aizvien vēsāki, arī cope kļūs filigrānāka un daudz jutīgāka, un, piemēram, parastajai gruntsmakšķerei, kurai pievienots zvaniņš, tas var arī “nenozvanīt”. Viss iepriekš uzrakstītais gan neattiecas uz copi ar fīderiem jūrā, jo šajā gadījumā nepieciešamas makšķeres ar testu no 180 līdz 210 gramiem. Mūsu gadījumā pilnīgi pietiek ar makšķerkāta testu līdz 120 gramiem.
Kāpēc tieši par copi Gaujā? Varbūt tāpēc, ka šajā upē pēdējā mēneša laikā ir ķērušies pamatīgi eksemplāri, turklāt tas nebūt nav noticis retos gadījumos, bet gan ar ļoti lielu intensitāti. Brekšu vidējais izmērs sasniedza ap diviem kilogramiem, un tas jau ir pietiekams iemesls, lai makšķernieki nevis ieņemtu vietas agrā rīta stundā vai vēlu vakarā, bet gan no tā brīža, kad iecerētā vieta ir vienkārši atbrīvojusies. Gauja šogad ir neparasti dāsna.
Barības sagatavošana
Pluss iebarojamās barības sagatavošanai fīdera makšķerei pret sagatavošanu iemešanai ar roku vai kaķenes palīdzību ir tas, ka var klāt jaukt salīdzinoši daudz zemes. Protams, arī tārpus. Būtībā fīdera barotavas atšķirībā no klasisko barotavu konstrukcijas un to īpatnībām ar to arī atšķiras, ka barība tajās iemetiena brīdī nekrīt no ietvara laukā. Kas notiek pēc tam, kad barotava ir nogulsnējusies uz grunts, mūs daudz vairs neinteresē, jo nekur citur kā zivs vēderā tā nepaliks. Savukārt, metot ar parasto barotavu, bieži vien jau metienā puse barības aizlido “vējiem līdzi”, bet, atsitoties pret ūdens virsmu, gadās, ka savu mērķi (grunti) nemaz nesasniedz un jau izjūk pusceļā, izveidojot barības mākoni, kurš Gaujas apstākļos vienkārši aizpeld pa upi uz leju. Tādējādi no šādas iebarojamās barības masas nav nekādas jēgas. Visierastākā iebarojamās barības sagatavošanas recepte ir barība plus melnzeme (puse uz pusi) un tārpi. Ar šādu variantu pilnīgi pietiek. Iebarojamās barības pamatuzdevums ir ātri izskaloties vai arī, makšķerniekam piepalīdzot, barotavai atbrīvoties no barības, tādējādi “uzklāt zivīm galdu”. Pie šāda “galda” viņas arī pulcēsies un tik ātri projām neies. Tas īpaši attiecas uz tādu zivju sugu kā brekši. Breksi ir viegli pievilināt un nemaz nav tik grūti noturēt uz vietas, ja vien pats neizdari kādu nepieļaujamu kļūdu. Rudenī lielie brekši sāk ļoti aktīvi baroties, jo praktiski septembra beigās viņus atrast būs problemātiski.
Arī barošanos viņi pārtrauc un dziļās upēs vai ezeros uzturas ūdens vidusslānī, bet seklās ūdenskrātuvēs nolien bedrēs. Ja arī spiningotājiem izdodas kādu no bedres izvilkt “aiz pufaikas” (tas nozīmē, ka viņu slēpņa vieta ir atklāta), tad tas nebūt nenozīmē, ka tūlīt šī zivs sāks ņemt arī barību. Barības sagatavošanā liela nozīme ir tās krāsai. Pirms sākt iebarojamās barības sagatavošanu, noteikti nepieciešams apskatīt, kādā krāsā ir upes grunts. Ja tā ir tumša, tad arī barībai jābūt tumšai. Uz gaišas barības pleķa zivs var nepienākt ne vien tāpēc, ka viņai negribētos baroties, bet arī tāpēc, ka baltā zivs labi saprot — tuvumā noteikti ir plēsoņas, un uz šī gaišā pleķa viņa būs labi saredzams laupījums.
Izvēlamies fīderi
Fīdera kāti var būt dažādi — rupji un smalkāki. Tieši rudens ir tas laiks, kad nepieciešams kaut kas krietni smalkāks, un pilnīgi pietiks fīders ar testu no 60 līdz 80 gramiem. Tas tāpēc, ka copes kļūst ļoti delikātas, un bieži vien pat šiem salīdzinoši vieglajiem fīderiem jāliek ir pati tievākā spicīte no visa tā komplekta, kas tiek iedots līdzi, šo makšķerkātu nopērkot, jo pat divkilogramīga brekša cope var būt ļoti vāji samanāma. Citādi var iznākt tā, ka izvelkam ēsmu no ūdens un esam nesaprašanā. Ēsma ir “izsūkāta” vai vispār no āķa pazudusi, bet no acīm redzamas copes nav bijis ne vēsts. Jāatceras, ka nav universāla fīdera makšķerkāta kā upei ar lielu dziļumu, tā seklam ezeram. Upei kātiņš būs nedaudz, bet rupjāks. Ezeram izmantojam fīderi ar testu ap 60 gramiem ar barotavu — ne smagāku par 20 gramiem, bet upei, kur ir vairāk ķērāju, lielāki dziļumi un līdz ar to lielāka slodze makšķerkātam, tests būs ap 90 gramiem, bet barotavas smagums atkarīgs arī no straumes ātruma. Visbiežāk tās ir veikalos visātrāk izķertās barotavas svarā no 30 līdz 60 gramiem. Vēl kāda svarīga nianse. Pats makšķerkāts ir grafīta sakausējums, bet spicīte parasti ir no stiklšķiedras materiāla. Tā vieta, kas fīdermakšķerei nepareiza noslogojuma dēļ lūst pirmā, ir spicītes resnākā daļa, kas iestiprināta otrā posma atverē. Pēc tā sākas problēmas ar jaunas spicītes iegādi. Te nu ir fakts, ko vajadzētu atcerēties, ka pārdošanā ir ļoti daudz dažādu ražotāju makšķerkātu, bet, iegādājoties fīderi, der painteresēties, vai iespējams būs nopirkt arī nejauši salauztu spici, jo bieži vien nepazīstamiem zīmoliem, kas varbūt veikalā maksā itin pieņemamu naudiņu, nav dabūjamas oriģinālas spices. Lūk, tad sākas problēmas. Nākas pirkt kaut ko aptuveni piemērojamu, un sākas visādi slīpēšanas, pulēšanas un kādi vēl darbi, kuri vismaz 70% gadījumu beidzas ne ar ko, jo spices pamatnes daļai otrajā posmā ir jāieiet perfekti precīzi. Nedrīkst būt nekāds brīvsolis pret otrā posma kanti, citādi jau pirmajā metienā ar pilnu barotavu šī kantīte vienkārši nolūzīs. Pērkot fīdermakšķeri un lasot uz tās testa ciparus, atcerieties, ka pieļaujamā testa skaitļos ir ierēķināta arī barotava ar pilnu barības masu.
Šis tas no spicīšu pasaules
Kā noteikt spices piederību vai izturību, jo uz tām neviens testu ciparus, kas mums, makšķerniekiem, atvieglotu dzīvi, neraksta. Vispār jau viss ir ļoti vienkārši. Ņemam vienas rokas pirkstos tik spices, cik varam saņemt (parasti 3 — 4). Turot aiz spicīšu tievākajiem galiem, ļaujam resnākajiem atliekties. Līdz ar šo darbību viss katram kļūs skaidrs, jo mīkstākā nolieksies vairāk, bet cietākā paliks horizontālā stāvoklī. Parasti jau grafīta spices ir cietākas, taču diemžēl ātrāk arī lūst. Stiklšķiedras spices vienmēr būs mīkstākas un arī elastīgākas iemetiena vai piecirtiena brīdī. Grafīta spices vairāk domātas straumei, tālākiem iemetieniem vai rupjākai zivij. Savukārt stiklšķiedras spices domātas ezeriem vai stāvošiem ūdeņiem. Protams, atkārtošos, ka visa pamatā ir pareizi izvēlēts fīdera makšķerkāta tests!
