— Vai tev nebija bail? — tāds bija visbiežāk uzdotais jautājums Lienei, kad viņa draugiem stāstīja, kā braukusi sev māju lūkot.
Liene ir aizkraukliete. Taču viņu, kā lielāko daļu latviešu, visu laiku urdīja doma par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, tāpēc kopā ar vīru nolēma nopirkt īpašumu laukos. Internetā lētu variantu izdevās atrast otrpus Daugavai. Māju, kura bija meža vidū, pirms pāris gadiem saimniekiem bija atsavinājusi banka. Nu tā stāvēja tukša un nevienam nevajadzīga. Liene jauno īpašumu brauca lūkot viena, jo tieši todien vīram darbā bija naktsmaiņa.
Taču liels bija Lienes izbrīns, kad viņa jau pa gabalu pie mājas ieraudzīja rosāmies vīrus — viņi krāva mašīnā jumta kārniņus.
— Nē! Tā nu tā lietiņa neies! — Lieni pārņēma nevaldāmas dusmas par netaisnību, ka viņas iedomāto māju aplaupa gaišā dienas laikā. Novietojusi mašīnu šķērsām ceļam, lai nelūgtie viesi nevarētu aizmukt, viņa devās pie vīriem. Viņi savukārt sievieti īpaši neņēma vērā un grasījās braukt prom, bet Liene stājās viņiem ceļā, draudot izsaukt policiju un drosmīgi paziņojot, ka aizbraukt neizdosies, jo šī ir zādzība! Vīri bija saniknoti un paši izsauca policiju, jo viņi, lūk, šos kārniņus esot internetā nopirkuši! Kad atbrauca policija, “pircējiem” no sapņa par kārniņiem vajadzēja atteikties, jo tos viltīgi gribējis pārdot kāds vietējais pagasta iedzīvotājs, kurš zināja par bezsaimnieka māju.
Liene, jautāta par bailēm, atbild: — Es tobrīd par to nedomāju — zināju tikai, ka man ir taisnība, pēc tam gan radās tāds kā saprāta klikšķis — varēja taču būt visādi, jo svešas mantas tīkotāji ne vienmēr ir miermīlīgi ļautiņi. Ja nebūtu bijis Lienes un apstākļu sakritības, jau pēc stundas māja būtu palikusi bez jumta un no zagļiem ne vēsts. Bet nu vainīgie ir atrasti, un viņus gaida tiesu darbi.
