Daudzeses pagasta “Kalniešu” mājas saimniece Velta Apsīte ir pensionāre, un viņas ikdiena aizrit līdzīgi kā citiem — mājas solis, kūtī ik dienu jāapkopj gotiņa un bullēns, suņi un trušu saime. Rudenī netrūkst darba arī dārzā. Tomēr tieši Veltas kundzes sieto sieru, viesojoties Daudzesē, nogaršojis gan eksprezidents Valdis Zatlers, gan Andris Bērziņš, kurš tur viesojās šonedēļ. Vai prezidentiem sieru sējusi gardāku nekā parasti? Saruna ar daudzesieti — par sieru un dzīvi.
Lielākais palīgs — mazdēls
— Vai visu mūžu esat nodzīvojusi Daudzeses pagastā?
— Tā ir. Apes arodvidusskolā apguvu kontrolasistentes arodu un visus darba gadus tajā arī esmu nostrādājusi. Kad sāka likvidēt kolhozus, juku laikos paliku bez darba un piecdesmit piecos gados izmantoju iespēju priekšlaikus doties pensijā. Kurš mani tādā vecumā vairs ņemtu darbā? Par sertifikātiem nopirku teles, vairākus gadus turēju septiņas govis, un tas bija mans iztikas avots. Tagad gan vairs tik daudz nevaru apkopt, un kūtī ir tikai viena gotiņa un bullēns.
— Sen dzīvojat “Kalniešos”?
— No 1985. gada. Privatizēju māju, un mēs pamazām sākām iekopt apkārtni, ierīkojām dārzu. Kolhoza laikā visi bija pieraduši, ka nevienam nekas nepieder, un kolhoza īpašumā neviens neko neieguldīja, jo nezināja, vai ir vērts. Nebija garantijas, ka tas kādreiz kļūs par privātīpašumu. Darba laukos ir daudz, pagalms liels, viena es nevarētu visu sakopt un turēt kārtībā — daudz palīdz bērni un mazbērni.
— Bērni dzīvo netālu?
— Dēls ar ģimeni dzīvo Sērenē, vecākā meita — Daudzevā, jaunākā — Jūrmalā, Kauguros. Nedēļas nogalēs māja vienmēr ir pilna, nekad neesmu viena, tikai ar jaunāko meitu tiekamies retāk. Vecākais mazdēls Aldis šovasar man bija lielākais palīgs — vāca sienu un darīja pārējos lauku darbus. Ir iemācījies braukt ar traktoru. Tiklīdz kādi lielāki darbi darāmi, visi saskrien palīgā. Ja vien varu, palīdzu bērniem, cik viņi var, palīdz man. Vienīgā nelaime vasarā — māja ir pašā meža malā, un karstākajās dienās visapkārt mudž odu un dunduru bari, visiem jāmeklē patvērums telpās. Arī gotiņa visu vasaru dzīvoja kūtī, tikai tagad, saulainajās dienās, varu izlaist ganībās.
“Baroji vienu, tagad pabaro otru!”
— Sieru sienat jau sen?
— Bērnībā palīdzēju mammai, kamēr bērni auga, arī visu ko gatavoju, šad tad arī sieru sasēju. Tā vairāk, lai pietiek arī citu svētku galdam un viesībām, gan sienu, tikai kopš esmu pensijā. Pensija ir maza, un šī ir iespēja kaut ko nopelnīt, lai gan pati nekur to nepārdodu, uz tirgiem nebraucu, un tas noteikti nav mans bizness. Ja pietiek pašai, bērniem un vēl kaut kas paliek pāri, tad cilvēkiem neatsaku.
— Kā tad jūsu sietais siers nokļuva prezidentu galdā?
— Pirms iepriekšējā Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes mūspusē meita Līga palūdza sasiet sieru. Viņa tolaik strādāja Daudzeses pamatskolas ēdnīcā. Nemaz nezināju, ka manu sieru ēdīs prezidents. Kad meita pateica, ka viņš to slavējis, biju pārsteigta. Šonedēļ, kad zvanīja skolas direktors Valdis Puida un pasūtīja sieru, jau sapratu, kas par lietu. Teicu, ka esmu uztraukusies, bet viņš tikai atjokoja: “Baroji vienu, tagad pabaro otru!”.
— Vai, gatavojot sieru prezidentam, recepti uzlabojāt vai gatavojāt tāpat kā parasti?
— Jāatzīst, ka, sienot sieru tik lieliem vīriem, nežēloju saldo krējumu. Nosmēlu pa virsu diviem spaiņiem, lai ir dzeltenāks un mīkstāks.
— Kā pati domājat, kāpēc jau otram prezidentam izvēlējās tieši jūsu sieru?
— Reiz pie manis ieradās kāds kungs, kurš gribēja pasūtīt sieru svētku galdam, bet teica, ka vispirms grib pagaršot. Nogaršojis atzina, ka ir ēdis daudz un dažādus sierus, bet mans esot izcils. Kāpēc? Mājās gatavotie sieri lielākoties garšojot pēc kūts, nereti piemīt arī tāds īpatnējs aromāts. Bet manam sieram nav. Nekad nav bijis. Citi to jūt un novērtē. Tam ir tikai viens skaidrojums — lopi ir kārtīgi kopti, nav gulējuši vircā, tāpēc arī pienam, sieram un citiem produktiem nav specifiskā aromāta.
Otrreiz uz restorānu neietu
— Kāda tad ir jūsu siera recepte?
— Tā ir ļoti veca un vienkārša, jo sieru gatavoju tikai no piena, pievienoju vien ķimenes. Pēc šīs receptes sieru pagatavos katra lauku sieva. Tas gan ir — gatavojot pēc vienas receptes, katras siers garšos citādi. Kaut ko no siera gatavošanas procesa darīja arī mana māte, kaut ko esmu iemācījusies gadu gaitā, redzot, kā iznāk labāk un garšīgāk. Svarīgākais un teju vienīgais nosacījums, lai iznāktu gards siers, ir jābūt kvalitatīvam pienam. Ja nebūs laba piena, siers neizdosies, tam būs piegarša un konsistence nebūs īsta. Man neviens neko sliktu par manu sieru nav teicis. Gatavoju sieru arī no biezpiena, kādreiz pasūta sieru ar dillēm, esmu gatavojusi arī ar papriku, taču tādus sierus nevar ilgi glabāt. Ķimeņu siers ilgāk ir svaigs, un tos arī sienu visvairāk. Citi gatavo arī ar kaltētām plūmēm, riekstiem un sēklām, bet es tādus sierus neesmu sējusi. Man liekas: jo vienkāršākas sastāvdaļas, jo labāk un garšīgāk.
— Virtuvē neeksperimentējat?
— Man nepatīk modernās receptes un tas, kā gatavo šodien, — jauc dažādas lietas kopā, kas cilvēkiem nemaz negaršo. Kāpēc karbonāde jāpiestūķē ar kaltētām plūmēm, ja var izcept vienkārši garšīgu gaļu? Reizi dzīvē esmu bijusi smalkā restorānā. Otrreiz mani uz tādu nepierunās aiziet! Atceroties tās niecīgās porcijas lielajos šķīvjos un ilgo gaidīšanu starp ēdieniem, paliek baisi. Izejot no restorāna, biju badā, kā man gribējās ēst! Toreiz tuvējā veikalā nopirkām kārtīgu desu un “nolocījām”. Arī mani bērni pieraduši pie kārtīga, tradicionāla ēdiena.
— Kur iemācījāties gatavot?
— No kādas saimnieces, kura mani jaunībā vienmēr ņēma līdzi klāt svētku un bēru mielastu galdus. Tolaik biju ļoti žigla, izveicīga, ātri visu apguvu. Vārīju auksto gaļu, gatavoju pastētes un saldos, tāpēc vecākā meita Līga jau bērnībā zināja, ka būs pavāre, un tā arī ir.
Lopi pirmajā
vietā
— Vai vienas piena devējas siera siešanai pietiek?
— Kaut gotiņa jau veca, piena pietiek atliku likām. Slaucu trīs reizes dienā, ik pēc astoņām stundām, un arī tagad vēl dienā izslaucu 26 litrus piena. Lai govs dotu daudz un labu pienu, par viņu ir jārūpējas tāpat kā par cilvēku. Tiklīdz jūtu, ka pienam ir kaut mazākā piegarša, zinu, ka govij kaut kā trūkst. Nežēloju kaļķi, glikozi, vitamīnus un sāli. Visam jābūt pietiekamā daudzumā. Man lopi vienmēr ir bijuši pirmajā vietā — ja atbrauc ciemiņi, bet es zinu, ka tuvojas slaukšanas laiks, eju pie govs. Nevaru ciest, ja lopu nevar pienācīgi apkopt un pabarot, tad labāk viņu neturēt. Kad ganībās vai ceļmalās redzu govis, kurām pat rudenī izspiedušās ribas un ir tikai kauli un āda, domāju: vai tad tie ir saimnieki? Kad reiz pie manis bija atbraukuši speciālisti no Pārtikas un veterinārā dienesta pārbaudīt “papīrus’’, gribēja apskatīt arī gotiņas. Toreiz bija agrs pavasaris, govis tikko bija izlaistas ganībās. Ieraugot manu ganāmpulku, viņi bija pārsteigti — manas govis bija skaistākas un pilnīgākas kā citiem rudenī.
Kūtī ir arī bullēns. Viņam ir septiņi mēneši, bet sver jau 300 kilogramu. Visas suliņas, arī no biezpiena, kas paliek pāri, tiek bullēnam. Tīru ūdeni viņš nav redzējis, līdz pavasarim droši vien būs nobarojies līdz 500 — 600 kilogramiem. Man patīk, ja lopi ir labi paēduši.
— Kādi vēl darbi šoruden darāmi?
— Darba laukos vienmēr ir daudz, nav jau vairs to “apgriezienu”, kādi bija jaunībā. Tik daudz, cik vajadzētu un gribētos, nemaz nevaru izdarīt. Tagad saulainajās dienās ravēju dārzu, rauju ārā to nezāli, ko dēvē arī par “amerikānieti”. Reti riebīga zāle, ko nekā nevaru iznīcināt. Vēl jāsašķiro kartupeļi, jāatlasa sēklai. Kad visi bijām kopā, tad darbi bija sadalīti, bet tagad viss lielākoties jādara pašai.
— Ko darāt tumšajos vakaros, kad ārā vairs nevar strādāt?
— Viens no maniem vaļaspriekiem ir adīšana. Līdz šim ar cimdiem un zeķēm esmu apgādājusi visus bērnus un mazbērnus. Tagad rokas mazliet stīvas, pirksti kļūst sāpīgi un jutīgi, bet adu, cik varu. Patīk arī lasīt. Visvairāk — grāmatas par dzīvi un mīlestību. Par mīlestību patīk lasīt laikam tāpēc, ka pašai tā īsti nebija izdevusies. Redzot, kā dienas kļūst arvien īsākas, vakaros ātrāk satumst, domāju: kāpēc vispār jāpāriet no vasaras uz ziemas laiku un otrādi. Daudzās valstīs jau sen no šīs pulksteņa grozīšanas atteikušies, bet mēs vēl ne. Ja dzīvotu tikai mājās un nebūtu kādreiz jāpaspēj uz autobusu, droši vien pulksteni negrieztu turp un atpakaļ, bet vēl jau kādreiz kaut kur aizbraucu.
