Man ir visai skopas ziņas par Osīšu dzimtas dzīvi Zalvē. Tur vairs nedzīvo neviens no zalviešiem savulaik labi zināmās apdāvinātās dzimtas pārstāvjiem.
Vecākās paaudzes Zalves iedzīvotāji noteikti atceras kalēja Žaņa Osīša mājiņu Zalvītes tilta atvara malā un smēdi pie lielceļa. Mājiņai blakus auga egle ar divām mākslīgi veidotām galotnēm. Egles galotni Minna Osīte veidoja, lai zibens netrāpītu smēdē, kura pilna dzelžiem.
Drosmīgs
cilvēks
Žanis Osītis piedzima Zalvē 1889. gada 16. augustā, mācījās pagasta skolā, pēc tam bija kalēja māceklis Lielzalves muižā.
Būdams 17 gadu vecs, Žanis Osītis 1906. gada februārī Zalves kapsētā izraka kapu soda ekspedīcijas dragūnu nogalinātajam dzejniekam un Zalves skolotājam Jūlijam Dievkociņam. Viņš piedalījās arī dzejnieka apbērēšanā un viņa kapa kopiņas veidošanā. Tā Žanis Osītis parādīja, ka viņš ir drosmīgs cilvēks, jo pieaugušie Zalves vīrieši nobijās un atteicās rakt kapu Jūlijam Dievkociņam.
Žaņa Osīša rīcību, izrokot kapu dzejniekam Dievkociņam, piemin arī rakstniece Lūcija Ķuzāne biogrāfiskajā garstāstā “Jūlijs Dievkociņš”.
Zināms, ka Ž. Osītis dienēja cara armijas Ostrovas kājnieka pulka saimniecības rotā, kur ieguva oficiālu kalēja sertifikātu.
Ž. Osīša gaitas Pirmajā pasaules karā un pēckara juku laikos nav zināmas.
Visu mūžu kalējs
1920. — 1922. gada zemes reformas laikā Ž. Osītis ieguva īpašumā divus hektārus amatnieka zemes blakus Zalvītes upei. Te, lielceļa malā, viņš uzcēla mājiņu un smēdi. Visu mūžu Ž. Osītis nostrādāja par kalēju Zalvē. Pēdējos dzīves gados un līdz pat nāvei 1957. gadā Ž. Osītis bija vietējā kolhoza kalējs.
Žanis Osītis labi prata savu amatu. Pie viņa kalēja darbus pasūtīja pārsvarā Zalves un Saukas pagasta zemnieki.
Ir dzirdēts, ka vācu okupācijas laikā Ž. Osītis Oškalna partizāniem palīdzējis labot ieročus. Oficiāla apstiprinājuma šim faktam gan nav.
Dzirdēti arī minējumi, ka Ž. Osītis savu jaunāko dēlu mājas pagrabā slēpa no iesaukšanas vācu armijas izpalīgos vai nosūtīšanas darba dienestā uz Vāciju. Dēls Rihards saaukstējās un nomira 1943. gadā. Otra versija — jaunākais dēls saslima ar leikēmiju un tāpēc nomira.
Nevienai no abām versijām neesmu guvis apstiprinājumu.
Apprec Jaunsudrabiņa radinieci
Žanis Osītis man palicis atmiņā kā vidēja auguma plecīgs vīrs ar stiprām muskuļotām rokām. Viņam vienmēr bija ūsas. Ir gadījies vairākkārt būt arī Ž. Osīša smēdē. Man, puikam, viņš atļāva pagriezt plēšu ratu.
Divdesmit gadu vecumā Žanis Osītis apprecēja mana vectēva jaunāko māsu Minnu Vietnieci no Saukasgala “Meža Jurānu” mājām. Minna bija dažus mēnešus vecāka par Žani. Oficiāli zināms, ka Minna bija rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa radiniece — otrās pakāpes māsīca.
Minna Osīte (dzimusi 1889. gada 19. jūnijā) visu mūžu nodzīvoja Zalvē, vadot saimniecību un audzinot bērnus. Mūža pēdējo gadu viņa pavadīja pie meitas Vilmas Saukā. Mirusi 1970. gada februārī, apbedīta Zalves kapos.
Raksturīgi, ka M. Osīte ikdienā runāja augšzemnieku dialekta sauciešu izloksnē.
Atmiņā palicis, ka Osīšu ģimene dzīvoja samērā trūcīgi. Kad mans vectēvs brauca uz Zalvi, viņš ikreiz veda savai māsai kādu speķa gabalu vai miltu kuli.
Osīšu ģimenē piedzima pieci bērni, bet pilngadību sasniedza tikai trīs — Arvīds, Vilma un Ēriks.
Meitiņa Ida Valija (dzimusi 1928. gadā) nomira maza, bet jaunākais dēls Rihards Miervaldis (dzimis 1926. gadā) nomira 1943. gadā no īsti nenoskaidrotas slimības.
Visi trīs pilngadību sasniegušie Osīšu dzimtas bērni bija apdāvināti un spējīgi ļaudis.
Arvīds raksta
dzeju
Vecākais dēls Arvīds (otrs vārds viņam bija Jānis) Osīšu ģimenē piedzima 1910. gada 18. maijā Zalvē.
Pēc pamatizglītības iegūšanas un karadienesta dzīves ceļš Arvīdu aizveda uz Rīgu. Viņš iestājās sociāldemokrātu partijā un sāka strādāt laikraksta “Sociāldemokrāts” drukātavā, vakaros pēc darba studēja Rīgas Tautas augstskolā — mācījās rakstīt studiju grupā, kuru vadīja Pāvils Rozītis. A. Osītis Rīgas periodā iepazinās ar dzejniekiem A. Čaku, V. Brutāni un citiem literātiem. Arī pats Arvīds rakstīja dzeju un īsprozas darbus. A. Osītis atzina, ka “zaļā gaisma” dzejoļu publikācijām viņam sākusies 1931. gadā. Līdz Otrā pasaules kara sākumam viņš bija publicējis jau kādus četrus desmitus dzejoļu un dažus stāstus.
Otrā pasaules kara gados A. Osītis dzīvoja Zalvē, apprecējās ar Emmu Muzikanti, un 1942. gadā ģimenē piedzima dēls Aivars.
Otrais pasaules karš izkropļoja A. Osīša un viņa ģimenes dzīvi. 1943. gada beigās vācu okupācijas iestādes viņu, piedraudot ar lauka karatiesu, iesauca latviešu leģionā. Pēc vācu armijas sakāves A. Osītis ilgāku laiku pavadīja padomju filtrācijas nometnēs un spaidu darbos. Arvīds Osītis manuskripta “Tautas posta ēnā. Atmiņu tiesa” noslēgumā precizēja šo laiku: viens gads leģionā, trīs gadi Anžerkas ogļu šahtās, ar čekas gādību trīs gadi meža darbos.
Liedz strādāt par kluba vadītāju
Pēc atgriešanās Zalvē A. Osītis dabūja darbu un sāka strādāt par Zalves kluba vadītāju. Taču kā bijušo leģionāru vara viņu nelika mierā, kaut arī brālis Ēriks bija karojis sarkanarmijā. Neretas rajona kultūras nodaļas vadītājs I. Haitovs lika viņam šo darbu atstāt. A. Osītis kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot Daudzesē, vēlāk dzīvoja Jaunjelgavā. Kā norāda pats rakstnieks, šajā laikā viņš 10 gadu nostrādāja kokzāģētavās.
Kad dēls Aivars izskolojās un kļuva patstāvīgs, Arvīds kopā ar sievu Emmu pārcēlās uz dzīvi toreizējā Tukuma rajona Smārdē.
Pēc ārējā izskata, sejas pantiem Arvīds Osītis bija līdzīgs savam tēvam Žanim.
Arvīds Osītis nomira 1994. gada 13. martā, apglabāts Smārdē. A. Osīša kundze Emma nomira 98 gadu vecumā, līdz pēdējām dzīves dienām saglabājot gaišu prātu. Apbedīta Smārdes kapos blakus Arvīdam.
Meita — iecienīta dāmu šuvēja
Osīšu dzimtu Latvijā turpina dēls Aivars (dzimis 1942. gadā, pēc izglītības inženieris). Aivara dēls Jānis Osītis (dzimis 1972. gadā) strādā par ķirurgu, viņam ir divi bērni: Dace (dzimusi 1994. gadā) un Oskars (dzimis 2000. gadā).
Arvīds Osītis Latvijas kultūrvēsturē atstājis prozas darbus “Pelavmaize” un “Sibīrijas posta gadi”. Viņa dzejoļi publicēti novados un Rīgas presē. Daļa dzejoļu apkopoti krājumā “Savā pusē. Redzējumi”, kurš ietilpināts izdevumā “Mūža acis” (“Liesma”, 1991.). Vairākus dzejoļus A. Osītis uzrakstījis arī augšzemnieku dialekta sauciešu izloksnē.
Minnas un Žaņa Osīšu meita Vilma Zalvē jaunības gados kļuva par iecienītu dāmu šuvēju. Vēlāk Vilma apprecējās ar Vili Mājnieku un pārcēlās dzīvot Saukas pagastā. Arī Saukā Vilma turpināja šūt, aust, iemācījās apstrādāt ādu. Viņai vēlākajos gados tika piešķirts Tautas daiļamata meistares nosaukums. Vilma nomira relatīvi jauna 53 gadu vecumā 1971. gada 26. decembrī. Viņa apglabāta Zalves kapsētā.
No kuģa aizmūk,
no kara nē
Minnas un Žaņa Osīšu dēls Ēriks Ilmārs (dzimis 1922. gada 31. maijā, miris 1993. gada 24. augustā) visilgāk no visiem Osīšu bērniem nodzīvoja Zalvē.
Pēc pamatizglītības iegūšanas Ēriks devās uz Rīgu un iestājās jūrskolā. Mācības jūrskolas tirdzniecības flotes nodaļā viņš turpināja arī vācu okupācijas laikā. Kad Ēriks uzzināja, ka tirdzniecības flotes kursanti tiks pārcelti uz vācu kara floti un iesaistīti kaujās, viņš pameta kuģi un slepus atgriezās Zalvē, slēpās mana vectēva mājās — Saukas pagasta “Plostiņos”.
Kad 1944. gada augustā Zalvē ienāca sarkanarmija, Ēriks tika mobilizēts, nosūtīts uz neilgām apmācībām un fronti Kurzemē. Ar mīnas šāviena šķembām Ēriks tika ievainots, ilgstoši ārstējās.
Pēc ievainojumu apārstēšanas un atgriešanās Zalvē Ēriks Osītis daudzus gadus nostrādāja Zalves pamatskolā par zīmēšanas, angļu valodas un fizkultūras skolotāju. Vēlākajos gados Ēriks vadīja Zalves un Oškalna klubu, ilgus gadus līdz aiziešanai pensijā nostrādāja Neretas mežniecībā.
Ēriks Osītis bija humora pilns vīrs — zināja simtiem anekdošu (arī politisku), ko mīlēja stāstīt atbilstošos apstākļos. Viņš bija talantīgs zīmētājs un karikatūrists. Zīmēja arī plakātus un sarīkojumu afišas. Līdz mūsdienām saglabājusies Ē. Osīša zīmētā bilžu galerija par notikumiem Zalvē, kura nodota glabāšanā Zalves bibliotēkai.
Ēriks Osītis mūžu nodzīvoja vecpuisī, bērnu viņam nebija. Apbedīts Zalves kapsētā blakus vecākiem, māsai un brālim.
Osīšu dzimtas atdusas vietu Zalves kapsētā var pazīt pēc kapa pieminekļa Vilmai Mājniecei. Turpat rindā dus Žanis, Minna, Ēriks un Rihards Osīši.
