“Varējāt pieteikt, ka būsiet,” saka Zelmas kundze, noņemot brilles un noliekot malā lasāmo. “Es būtu uzpucējusies, saņemtu ar godu. Tagad kā pliks un nabags.” Asprātības trūkumu vallietei Zelmai Priedei, “Priežu” saimniecei, kurai 20. septembrī apritēja 100 gadu, nudien nevar pārmest. Patiesībā būtu jādzird, kā viņa stāsta par aizgājušajiem laikiem. Zelmas kundze runā izteiksmīgi, uzsver dažu vārdu galotnes, īpatnējās intonācijās lieto izsauksmes vārdus — ai, aha, ui, viņa klausītājam liek smieties, asprātīgi pajokojot vai smalki ironizējot.
Kad jautāju, cik gadu veca jestrā “Priežu” saimniece jūtas, Zelmas kundze mazliet apdomājas un nosaka: “Uz deviņdesmit.” Viņa padomā vēl brīdi un izlabo: “Dažreiz pat uz astoņdesmit. Bet iedomājies — šitie bērni mani atstājuši vienu pašu mājā!”. Pa jokam baras Zelmas kundze. “Jādzīvo ar dēla Ulda bitēm un dažiem meitas Aijas sagādātiem kaķiem. Tagad šie man taisa to balli Valles skolā, diezko jau negribas.”
Lai gan Zelmai spēka gana — pavasarī pati vēl sēja un stādīja sakņudārziņā, vasarā ravēja, pļāva zāli, tomēr lielākos darbos palīdz visa kuplā saime — bērni, mazbērni, mazmazbērni. Ir arī mazmazmazbērni.
Telefons kurvītī
Zelmas kundze lieto mobilo telefonu. To apguva pirms kādiem astoņiem gadiem, kad vēl bija saimniecība, mājlopi. Saimniece slauc brūnaļu, kurvītis ar telefonu blakus.
— Ja telefonu lietojat, varbūt arī ar datoru esat draugos?
— Nu nē, ko vēl!— jubilāre atmet ar roku. — Telefonu mazdēls atveda, viņi jau mani bišķiņ aprūpē ar’. Kādai draudzenei uzzvanu mēli patrīt. Ar kaimiņiem sadzīvoju draudzīgi, naidnieku man nav. Ar visiem varu sarunāt, man visi ir labi. Nav vērts ļaunu turēt.
Valsi Zelmas kundze kādreiz uzgrieza veco ļaužu sanākšanās, bet pēdējoreiz 95. jubilejā. “Nāca mūsu priekšnieks Zvirbulis, es šim saku — ko tad priekšnieks nemaz nedejo, viņš pretī: ejam dancot! Paņem un izgriež mani kā jaunu skuķi, bet man tāds kauns! Zin’, vēl tagad neērti,” stāsta Zelmas kundze.
Ja esi nesmuks
un nabags — nekā!
Lielās represijas Priedes neskāra. Zelmas vīru Jāni, kurš jau gadu piecpadsmit aizsaulē, iesauca armijā, bet viņš no Kurzemes katla pārnāca mājās. Par dezertēšanu viņu notiesāja, vairāk kā gadu bija trimdā netālu no Maskavas, strādāja celtniecībā.
— Jānis visādus darbus darīja, bija mežzinis, šoferis, jumiķis. Vasku skolai jumtu klāja, garām brauca prezidents Ulmanis, pienāca viņam klāt, padeva dievpalīgu, — stāsta “Priežu” saimniece. — Jānis bija labs meistars, viņa liktais jumts kūtiņai stāv vēl tagad. Arī Stelpes skolu viņš apjuma.
— Kur satikāt Jāni?
— Kaimiņš bija, tepat pāri ceļam tāds celīts iemīts. Cik tad te tālu. Ai, tagad viss ir citādi — meitenes iet pie zēniem, bet mums zēni kāpa pa logu iekšā.
— Kas piesaistīja nākamajā vīrā?
— Jānis bija tāds pasmuks, — Zelmas kundze atver fotoalbumu un rāda kāzu bildes. — Smukāks par mani. Jaunībā katram savs smukums. Ja tu esi smuks, nekā cita nevajag, bet, ja tu esi nabags un nesmuks, tad — nekā!
Pat bārt nedrīkst
Kamēr Zelma kolhozā strādāja lauka brigādē, saimniecību vadīja vīramāte. Bērnus uz skolu saposa, ierādīja darbus, apkopa mājas soli.
— Viņa bērnus lutināja. Briesmīgi lutināja, ui! Dzimšanas dienās vecāmāte sasita 20 olu, izcepa kūku mazbērniem. Vecāmāte uz zālītēm uzlēja šņabi. Reiz Uldiņš slims — guļ bāls, neceļas augšā. Vecāmāte vaid — vai, vai, Uldiņš slims! Bet zēns atradis skapītī uzlējumu, sadzēries un guļ. Zēni paņēma lielo pulksteni un ar akmeni sasita. Tēvs zēnam novilka bikses, uzlika pār celi un sadeva. Tagad bērnus aizstāv, neko nedrīkst darīt. Teitan viens nozaga motociklu, bet tu viņam neko nevari padarīt, vecāki gandrīz vai bārt nedrīkst.
— Vai jūs vecāki stingri audzināja? Nebija kaktā zirņi nobērti?
— Skuķiem jau tā nebija, zēniem vairāk tika.
— Bijāt rātna?
— Ja būtu nedarbi darīti, pateiktu gan, bet es neatceros, ka būtu pērta.
Skuķi veda Kristapu rādīt
— Vai gadsimta sākumā svinējāt dzimšanas dienas?
— Bērnībā nesvinējām. Ziemassvētkos ar nekā sevišķa nebija. Kad sākām svinēt? Vēlāk, laikam trīsdesmitajos gados, jau bija eglīte.
— Kad pirmo reizi uz Rīgu aizbraucāt?
— Desmit gadu varbūt bija. Ābolu pilla māja. Tēvs ratu kulbā pa kārtām lika ābolus un sienu. Tad dēļus virsū, zirgam auzas, skuķi uz vezuma. Man tak vajag redzēt lielo Kristapu Daugavmalā. Braucām ar zirgu, teitan ir tāds Klapukrogs, kamēr aizbrauca līdz tam, jau pusceļš un vakars, vīri nojūdza zirgus, piesēja pie slitas. Ja pie slitas nebija vietas, bija jābrauc tālāk uz nākamo krogu. Tēvs iedeva zirgam auzas, skuķi piesēja pie ratiem vezumā, ka nenokrīt nost, un pats ar vīriem spēlēt kārtis. No rīta visi uz Rīgu projām. Tiklīdz redzamas tiltu vantis, tēvs rādīja: re, kur Rīga! Nobijos: nē, es tur nebraukšu, iekritīsim iekšā. Sāku raudāt. Tēvs iestāstīja, ka nebūs tik traki, neiekritīs. Bet Kristaps jau bija aizvests projām, neredzēju. Ne visai tā Rīga man toreiz patika.
Linu kleitā, koka
tupelītēs
Jautāta par skolas laiku, Zelmas kundze teic, ka daudz skoloties neiznāca:
— Mani kā jaunāko tēvs bišķi tā kā ieredzēja, biju vājāka nekā māsa. Pabeidzu Vasku skolu un gāju mācīties šūt. Toreiz nebija nekādu “humpalu”, katru drēbes gabalu izmantoja, cik varēja. Griezām svārkiem otru pusi. Ko es esmu piedzīvojusi, kad tā sāk domāt… Tagad ir labi laiki.
Pieticību bērnībā un jaunībā Zelma iemācījās visam mūžam.
— Staigājām koka tupelītēs un pastaliņās. Tēvs greba tupelītes, es gribēju, lai pārliek pāri brūnu ādiņu. Sēja linus, žāvēja, plūca, mērcēja, kulstīja, vērpa, auda, tad tikai pie audekla tika. Atceros, mums abām ar māsu māte uzšuva jaunas kleitas. Vēl tagad tas mirklis prātā — eju pa lauku un priecīga skatos, cik man skaista kleita!
Ar dakteriem daudz ne
— Zāles lietojat?
— Tā jau ķīmija, nu, ja dikti vajag, iedzeru. Šodien vienu ripu ieņēmu sirdij. Pie ārsta pēdējoreiz biju pirms pāris mēnešiem, sāku slikti dzirdēt. Atbrauc bērni, mazbērni, kaut ko pačukst, bet es nevaru saprast, ko viņi runā. Tagad labi dzirdu. Bet vispār ar dakteriem daudz ne.
— Laikam veselīgi dzīvojat?
— Medus katru dienu, man saldumi ļoti garšo, vienmēr garšojuši un tagad ar’. Bērni vienmēr atved bonbongas. Bērnībā cukura nebija, vecāmāte no cukurbietēm trīs stundas vārīja, līdz radās tāda brūna masa. Tikai vēlāk parādījās cukura graudi. Mēs tik laimīgi bijām!
— Un kādu glāzīti svētku reizē?
— Pa visu mūžu vienu pudeli varbūt esmu izdzērusi. Sīvo nē, tas man negaršo, alus arī negaršo, man tik saldo. Bērni zina, kas man garšo, atved to saldo šņabi. Nu, liķieri taču!
