Valles amatierteātrim sešdesmit gadu. Tas gan ir nosacīts skaitlis, jo Vallē teātri spēlēja arī Ulmaņlaikos. Pēc tam sākās Latvijas okupācija, karš, deportācijas, kolhozu veidošana. Padomju Latvijā Valles kolhozā teātri atsāka spēlēt 1952. gadā.
Arī Ulmaņlaika
aktieri
Ilggadējā režisore Ilga Iskrova teātri vadīja kopš tā atjaunošanas 1952. gadā. “Sākām spēlēt Pētermuižas skolā, pamatā to darīja skolotāji. Valles centrā tajā laikā kādu lugu iestudēja arī Voldemārs Spura, kurš ar teātri bija saistīts kopš pirmās Latvijas brīvvalsts,” atminas Ilgas kundze. “Vēlāk no Pētermuižas mēs pārgājām uz jauno skolu Valles centrā.” Ilga Iskrova stāsta, ka kolhozs teātri ļoti atbalstīja, sarūpēja transportu, nebija raižu par dekorācijām.
Kolektīvā bija arī aktieri, kuri sāka spēlēt vēl Ulmaņlaikā. Vienu no aktrisēm — Alvīni Gramsti — Iskrovas kundze atminas kā ļoti aizrautīgu un entuziasma pilnu. Lai gan Alvīne bijusi jau cienījamā vecumā, tomēr savu pāri malām plūstošo dzīvesprieku dāvināja visiem. “Bija laiks, kad ik mēnesi bija obligāti jāiestudē jauns viencēliens, ko rādījām kolhoza atpūtas vietās jeb tā sauktajos sarkanajos stūrīšos,” stāsta ilggadējā režisore. “Šie iestudējumi bija sadzīviski, audzinoši, pamācoši. Vēlāk, kad tie vairs nebija obligāti, labprāt iestudēju Eduarda Vulfa, Jāņa Anerauda un citu autoru darbus. Gribu novēlēt nezaudēt realitāti teātrī arī tagad un runāt par cilvēkiem aktuālām lietām, kas īpaši svarīgas šajā laikā, — cilvēcību, sapratni un līdzjūtību.”
Pēkšņi režisore
Aija Skosa Valles amatierteātra kolektīvu vada kopš 1999. gada. Viņa ir beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu, ieguvusi režisores diplomu. Valles amatierteātrī Aija vispirms ienāca kā aktrise. Pirmā izrāde, kurā viņa piedalījās, bija Eduarda Vulfa komēdija “Līnis murdā”. “Kā ar mietu pa pieri,” teic Aija, atceroties savu iecelšanu režisores amatā. “Bijām viesizrādē Iecavā. Pēc izrādes, kāpjot autobusā, ilggadējā režisore Ilga Iskrova vienā mierā paziņoja: “Nu tad tā, šī bija pēdējā manis režisētā izrāde, turpmāk kolektīvu vadīs Aija.” Šad tad Ilga bija ieminējusies, ka man nāksies uzņemties šos pienākumus, bet nebiju vēl īsti gatava, tas bija negaidīti.”
Labāk jautrāk
Valles amatierteātris, 60. jubileju gaidot, iestudēja Andra Niedzviedža komēdiju “Trīsarpus atraitnes”. “Izlasīju, saīsināju, novērsu liekvārdību. Vajag runāt īsi un kodolīgi,” domā Aija. “Trīsarpus atraitnes” tapa tikai 20 mēģinājumos, tas ir ļoti ātri. “Kad vajag, tad var,” sparīgi noteic režisore. “Tagad sākam iestudēt jaunu lugu — Monikas Zīles “Sunīti un viņa kauliņu”. Stāsts ir par attiecībām, par sievieti — ja viņa ir laba psiholoģe, tad var pakļaut jebkuru vīrieti.”
Vallieši labprātāk izvēlas lugas, kas uzlabo omu un liek pasmaidīt. “Cenšamies izrādīt jautrākas lugas, jo cilvēki vēlas atpūsties, pasmieties,” stāsta Aija. “Nopietnās, dramatiskās tēmas atstājam profesionālo teātru ziņā.”
“Dzīve jau tā nav viegla, darbs, ikdienas steiga, bet te beidzot ir kaut kas, kas “uzspridzina”, iedvesmo un aizrauj,” saka Irīna Brazauska, kura amatierteātrī darbojas vairākus gadus. “Cilvēki kļūst priecīgāki, jautrāki.”
Nacionālā “filiāle”
Dažkārt jokojot vallieši sevi dēvē par Nacionālā teātra filiāli, jo, pateicoties brāļu Amtmaņu muzeja ciešajai draudzībai ar Nacionālo teātri, tā aktieri ciemojas Vallē. Šad tad valliešiem dāvina biļetes, tērpus, kas lielajā teātrī savu laiku ir nokalpojuši. Par nozīmīgu guvumu Aija Skosa uzskata arī divus Gunāra Zemgala gleznotos fonus, ko Nacionālais teātris atdāvinājis, kopš konkrētās lugas vairs nav repertuārā. Tērpus izrādēm nereti pērk arī lietotā apģērba veikalā. “Daudz ko “piespēlē” mūsu Nataša, kura to pārdod, bet mums apģērbs tiek bez maksas,” saka Aija. “Kādus tik brīnumus viņa mums atnes! Piemēram, leduslāča un tīģera kostīmu. Nataša tos mums atdod bez maksas, bet mēs vienmēr kaut kā cenšamies atlīdzināt.” Rekvizītus aktieri gatavo paši. Viens no aktieriem un rekvizītu gatavotājiem devies strādāt uz ārzemēm, un šo pienākumu veic Irīna Brazauska un Linda Skosa, viņām tas izdodas lieliski.
Vainīgas kotletītes
Suflieris teātrī ir pats galvenais,— to atzīst visi Valles amatierteātra aktieri. Suflieri mainās, bet visbiežāk šos pienākumus pilda Linda Skosa un Rita Braumane, viņas ir suflieres, aktrises un dublieres. Gadoties arī tā, ka aktieris nedzird suflieri, tad situāciju glābj žestu valoda vai skatuves partneris. Kaut vai pēdējo izrādi “Trīsarpus atraitnes” rādot — vienīgās vīriešu lomas aktierim bija jāsaka: “Re, kāda tu laba saimniece!” Bet viņš tik ēda un ēda kotletītes, un laikam aizmirsa, ka ir kaut kas jāsaka. Tad nu skatuves partnere nenocietās un teica: “Kāda laba saimniece es esmu, vai ne?” Kopīgi darbojoties, veidojas spēja saprasties no pusvārda.
Vajag divus vīrus
Kā jau daudzi amatierteātri, arī Valles kolektīvs repertuāru izvēlas pēc aktieru sastāva. Tagad valliešiem ir trīs vīri, bet vēl divus vajadzētu — jaunu un vienu cienījamākos gados. Ar jauno aktieru iesaistīšanu gadoties visādi. Kad skatās izrādi — jā, patīk, es arī gribētu, bet, kad uzrunā, tad nobīstas. Kas biedē? Iespējams, bailes uzdrīkstēties, varbūt nav pārliecības par savām spējām, talantu. “Tas nekas,” teic Aija. “Mēs taču Buratīno arī no pagales varam izveidot.”
Kolektīvā ir tradīcija sveikt aktierus vārdadienā, bet dzimšanas dienu svin tad, ja tā aktierim ir tieši kādā sanākšanas vai mēģinājuma dienā. Lielāka sveikšana ir apaļajās jubilejās. “Ejam raudzībās, kāzās taisām godavārtus, esam kopā, smilšu kalniņā pavadot,” teic režisore. “Pēdējo 13 gadu laikā bijušas tikai divas raudzības. Kolektīvā rodam prieku, tas dod spēku pārdzīvot pat vislielākās nelaimes.”
Grāmata pret grīdu
“Savu izrādi ir grūti vērot, jo redzu katru kļūdiņu. Es gan daudz “nepiesienos”, lai arī noteikti esmu kritiskāka nekā skatītāji,” smejas Aija. “Vienreiz gan pamatīgi noskaitos. Bijām viesizrādē Misā, luga “pilnīgi aizgāja pa pieskari”. Aktieri aizmirsa tekstu un vispār nebija uzdevumu augstumos… Pēc izrādes kā liku ar grāmatu pret grīdu!”
Festivāli, tikšanās ar citiem aktieriem ir ļoti svarīgas. Tā ir gan iespēja būt starp savējiem, gan profesionāli pilnveidoties. “Satiekamies visi tādi mazliet “gaisā parauti”, skatāmies, kā citi spēlē, kāds līmenis,” stāsta režisore. “Braucot uz skatēm, cenšamies noskatīties pēc iespējas vairāk lugu, tad var salīdzināt, objektīvāk novērtēt. Esmu augstās domās par savējiem. Ne velti mums pēdējā novadu skatē bija labākais novērtējums.”
Tradicionālajā 5. augusta pasākumā, kad Amtmaņu muzejā “Zvanītāju Bukās” ciemojās Nacionālā teātra aktieri, valliešiem sirdi noteikti sildīja Zanes Jančevskas vērtējums. “Mēs četrus gadus studējam, strādājam, diendienā mēģinām, bet te cilvēki bez profesionālas izglītības sanāk kopā un rada ne sliktāku mākslas darbu kā mēs,” pauda aktrise. “Man šķiet, mēs turamies līmenī,” smaida režisore Aija Skosa.
