Aizkrauklietei Helēnai Liepiņai būtu pietiekami daudz iemeslu, lai sūrotos par dzīvi — vīrs aizgājis mūžībā, tagad jāpierod dzīvot vienatnē, pēdējā laikā pasliktinājusies redze, drīzumā gaidāma operācija, ar iztikšanu kā lielākajai daļai pensionāru — ir, kā ir. Bet viņa “audzē” rozes, kuras nenovīst, un ar tām iepriecina gan sevi, gan citas kundzes.
Savulaik “Staburagā” par Helēnas kundzi rakstījām kā par krustdūrienos un slīpdūrienos izšūtu gleznu meistari. Iecienīto nodarbi veselības problēmu dēļ viņa vairs nevar turpināt, tāpēc pirms diviem gadiem sākusi izgatavot auduma rozes. Tas tā iepaticies, ka māja pārvērsta teju par milzīgu rožu dārzu, reiz saskaitījusi — to bijis pāri simtam. Nu ar tām rotājas gan pati, gan apdāvināti radi un draugi. Kad nesen Madonas pusē bija viņas izšūto gleznu izstāde, viens stends bija arī ar rozēm.
Rožu darināšanu viņa mācījusies gan no paziņām, gan grāmatām. Šajā nodarbē viņai palīdz brāļasieva, kura dzīvo Rīgā. Tur tiek pirkti auduma gabali ziedu izgatavošanai. Un tas nav lēts prieks — lai iznāktu rozīte, vajag pusotru metru garu un 10 centimetru platu auduma strēmeli. Dienā Helēnas kundze izgatavo vienu divas rozītes. Vienas izveidošanai paiet apmēram četras stundas. “Jaunam cilvēkam tas noteikti izdotos raitāk, bet man vairs nav tik veikli pirksti un asa redze,” viņa saka.
Helēnas kundzes kolekcijā ir gan vienkrāsainas, gan raibas rozītes. Tā teikt — visādām gaumēm. Pašai vislabāk patīk ķiršsarkanās, violetās un baltās, kuras var pieskaņot jebkuram tērpam. To dažādību interesenti varējuši aplūkot arī vietējās senioru darinājumu izstādēs.