Kad mazā Lelde Brūvere kopā ar vecākiem atbrauc ciemos uz Koknesi, viņa uzreiz dodas pie “vauvām”. Tā mazmeita sauc vectēva suņu kolekciju.
Viņš gan ir ļoti izvēlīgs kolekcionārs. Kuru katru suni viņam vis “neiesmērēsi” — krāj tikai šķirnes suņus. Kolekcijā viņam to ir ap piecdesmit. Pārsvarā tās ir tikai suņu figūras. Praktiski lietojamu priekšmetu, kas parasti ir citiem kolekcionāriem, viņam ir ļoti maz — tikai viens pelnutrauks un fotorāmītis, ko ieskauj zelta retrīveru figūras. Arī fotogrāfijā redzami īsti šķirnes kucēni. Viņi kādreiz bijuši šīs mājas iemītnieki.
Smagākais
eksponāts
Gandrīz visi vectēva sunīši ir “ārzemnieki” — tos viņš pārsvarā iegādājies citu valstu tirgos. Latvijā tādus nemaz tik viegli nevar nopirkt. Visas suņu figūriņas ir roku darbs, un divas līdzīgas būs grūti atrast. Pirmais suns, ar ko sākta kolekcionēšana, bija nopietnais rotveilers ar “zelta” medaļu kaklā. Leģenda vēsta, ka pēc veiksmīgiem darījumiem Vācijas pilsētiņas Rotveilas miesnieki devās uz krogiem priecāties par saviem panākumiem, bet naudasmakus stiprināja pie kakla saviem uzticamajiem suņiem — rotveileriem. Rotveilers ir arī kolekcijas smagākā figūra — sver vairāk nekā kilogramu.
Visi takši
Savulaik kolekcionāram bijuši vairāki suņi — visi takši. Pašu pirmo viņš atceras līdz šai dienai. Tas bijis Pirmajos Ziemassvētkos. Toreiz viņš mežā zāģējis malku. Nezin no kurienes pēkšņi atskrējis maziņš nosalis kucēns. Nu, kā tādu raidīsi prom! Nesis Ziemassvētku pārsteigumu uz mājām. Vēlāk izrādījies, ka takša kucīte bija ņēmusi brīvsoli un aizmukusi no saimniekiem. Kad vēlāk viņi atbrauca bēglei pakaļ, taksenīte īstajiem saimniekiem rādīja zobus un rūca. Viņi padevās un atstāja bēgli atradējam. Bet vectēvam nu bija “āķis lūpā”. Viņš tagad zināja, kuri ir labākie un skaistākie suņi.
Dīvaini, bet viņa kolekcijā takšu vēl nav. Varbūt tas nozīmē, ka laiks jaunam taksītim, jo iepriekšējā mīlule, sasniegusi cienījamu vecumu, pirms diviem gadiem devās uz citiem medību laukiem.
