“Tikai nežēlojiet mani!” intervijā žurnālā “Ievas Stāsti” teica Edgars Kļaviņš. Būdams redzes invalīds, viņš Latvijas komandas sastāvā startēja tāllēkšanā paraolimpiskajās spēlēs Londonā.
Šos vārdus bieži vien atceros, kad jūtos slikti, nogurusi vai kaut kas nepadodas. Šajos vārdos ir tik daudz spēka — vispirms jau pašam nežēlot sevi, bet iet un darīt. Tas ir kā dzinulis, kas cilvēkam liek iet uz priekšu un nepadoties. Tāds mums ir arī Aigars Apinis, kurš šajās paraolimpiskajās spēlēs spējis izcīnīt visu kalumu medaļas, sēžot ratiņkrēslā. Vērojot šo cilvēku startu televīzijā, mani saistīja ne tas, kā viņi spēj mest šķēpu vai raidīt lodi. Es vairāk skatījos uz sportistu sejām, jo tajās bija visa emociju gamma — prieks, vilšanās un labi paveikta darba izjūta, lai arī kādi rezultāti gūti.
Saka jau, ka veselais slimo nesaprot un līdz galam to izdarīt, visticamāk, arī nevar. Tomēr ir skaidrs — nevienam no šiem cilvēkiem ar veselības problēmām ceļš līdz augstajiem panākumiem sportā nav bijis viegls, jo viņiem sevi jāpārvar divkārt smagi. Pirmkārt, “jāpārkāpj pāri” skarbajam faktam, ka nekad vairs nebūsi absolūti vesels. Otrkārt, panākumu gūšana prasa daudz lielāku fizisko piepūli kā veselam cilvēkam. Pazīstu kādu puisi, kurš ar motociklu smagi cieta avārijā un visu mūžu pavadīs ratiņkrēslā. Viņam vajadzēja divus gadus, lai izkļūtu no depresijasun atkal sāktu domāt par dzīvi. Par sportistu puisis nekļuva, bet savu vietu dzīvē atrada. Citam, iespējams, vajadzīgs īsāks vai ilgāks laiks, lai pārvarētu visus grūtumus, pielāgotos situācijai un sasniegtu to, kas dažkārt pat veselam cilvēkam nav pa spēkam. Dažiem diemžēl neizdodas nelaimi pārvarēt, un viņi ļaujas alkoholam.
Sports ir viens no veidiem, kā piepildīt dzīvi. Prātā nāk Oskars Pistoriuss, kurš ir pasaules rekordists 100, 200 un 400 metru distancēs. Viņam amputētas abas kājas, un cilvēks sporto ar protēzēm. Šis sportists startēja arī šīsvasaras olimpiskajās spēlēs Londonā. Pirms tām gan bija lielas diskusijas, vai viņam ļaut tur piedalīties. Var tikai apbrīnot šī cilvēka lielo apņēmību. Viņš ir atradis veidu, kā pilnvērtīgi dzīvot, nevis žēlot sevi un gausties par nežēlīgo likteni. Tāpēc katra šāda uzdrīkstēšanās ir atbalstāma.
