Svētku Svētā mise notika Kokneses Romas katoļu draudzē. Todien desmit svētdienas skolas bērnu saņēma pirmo Svēto komūniju — piedzīvoja pirmo tikšanos ar Jēzu.
Atrast vietu Dievam
Tas, ko luterāņi sauc par iesvētībām, katoļiem ir pirmās Svētās komūnijas pieņemšana.
Prāvests Andris Blūms sprediķī runāja par līdzībām, izmantojot Bībeles tekstu par Jēzus mācekļu nemazgātajām rokām, ēdot maizi. Kad farizeji par to aizrādīja, Jēzus atbildēja: “… šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis”. Tā dažkārt ir arī dzīvē — pievēršoties tradīcijām, Dievu vairāk godājam ar ārišķībām, taču nedodam vietu sirdī. Prāvests aicināja turēt skaidru sirdi, jo tajā var rasties arī daudz ļaunuma, taču, rodot sirdī vietu Dievam, ļaunums izplēn.
Katoļu dievnamā svētku noskaņu radīja gan ļaužu pilnā baznīca, gan krāšņās ziedu kompozīcijas, ar kurām bija izgreznota telpa un soli.
Sāk ar lūgšanu
Tā bija svētku diena ne tikai svētdienas skolas audzēkņiem, bet arī skolotājai Anitai Liepiņai. Viņa pastāstīja: “Jau ilgāku laiku Koknesē ne luterāņu, ne katoļu baznīcā nebija svētdienas skolas, jo skolotājiem grūti tik noslogotajā mācību gadā izbrīvēt laiku, ko bērniem veltīt vēl arī svētdienās. Tomēr, tā kā Dievs man dzīvē devis tik daudz, nolēmu Viņam kā pateicību dāvināt savu laiku vasarā. Pieteicos prāvestam. Viņš izsludināja draudzē. Es vēl savukārt savos “draugos” ieliku aicinājumu ar piebildi, ka ne jaunība, ne vecums nav par šķērsli. Sākumā pieteicās deviņi bērni. Tad atveda līdzi draugus. Tā mūsu svētdienas skola ieguva ekumenisku saturu, jo četri jaunpienākušie draugi ģimenēs dzīvo luterāņu tradīcijās. Abu konfesiju sadarbība Koknesē nav nekāds jaunums, piemēram, kapusvētki jau vairāk nekā 10 gadu notiek reizē. No 3. jūlija tikāmies trīs dienas nedēļā ne tikai baznīcā, bet arī atpūtas mirkļos gan pirms, gan pēc nodarbībām, svinējām svētkus ģimenēs. Nodarbības vienmēr sākām ar kopīgu lūgšanu. Ja ierados tieši trijos un aicināju bērnus pie altāra, viņi atteica: ‘‘Mēs jau palūdzāmies!”. Bieži nepacietīgākie uz nodarbībām nāca pat vairāk nekā stundu agrāk, jo zināja, ka baznīcā vienmēr varēs satikt saimnieci Anniņu Dambergu, ravējot vai uzkopjot telpas.
Nodarbībās mācījāmies, kā atsaukties Dievam, apzinoties pašam sevi, savus talantus, kā, dzīvojot kopā ar Dievu, īstenot savu aicinājumu, gūt savu ilgu piepildījumu dzīvē. Noslēgumā mums bija arī eksāmens. Tas gan nebija iekalto “galvas gabalu” atprasīšana, bet gan saruna ar prāvestu par galveno ticības patiesību izpratni.”
