* Sveiks, Dievs. Kā Tev klājas? Kā Tu dzīvo? Kā Tava veselība?
* Dievs, ja Tu sarīkosi pasaules galu, kurš tad lūgs par Tevi?
* Vai citas valstis Tu apkalpo?
* Kāpēc cilvēki precas, ja mēs visi esam brāļi un māsas?
* Bet kāda ir Tava izglītība?
* Nu labi, Dievs, mani vecākiem atnesa stārķis, bet kurš stārķim taisa mūs?
* Vai limonāde ir bērnu šņabis?
* Es sapratu, ka Tu esi pats galvenais uz Zemes, lai arī dzīvo debesīs. Vai Tevi nepārvēlēs?
* Dievs, vai Tu mammu bērnībā klausīji?
* Kā Tu domā, kas ir žēlabaināk: “Ziedojiet Kristus vārdā” vai “Ziedojiet Dieva vārdā”?
* Bērnībā Tu kāvies ar bērniem? Vai arī biji klusiņais?
* Ko Tu dari, kad līst lietus?
* Es Tevi, protams, mīlu, bet mammu un tēti vairāk. Tas nekas?
* Baznīcā pārdod sveces — vai tas ir Tavs bizness?
* Vai es varētu nemirt, ko?
* Kad Latvijā būs pasaules gals?
* Es izlasīju, ka Kristus ir ebrejs. Viņš taču ir Tavs dēls! Tu arī esi ebrejs?
* Dievs, vai Tu vismaz manu jauno adresi zini?
* No kura momenta cilvēku var uzskatīt par pieaugušu? Kad viņš nebaidās no špricēm vai tad, kad viņam patīk Anna?
* Vai demokrātija ir, kad vienam ir viss, bet pārējiem — viss pārējais?
* Katoļiem ir viens Dievs, musulmaņiem — otrs, ebrejiem — trešais, luterāņiem — ceturtais, pareizticīgajiem — piektais. Cik tad jūsu tur galu galā ir?
* Labi, Kristus cieta cilvēku dēļ, bet kura dēļ cieš cilvēki?
* Dievs, bet kur pašlaik ir Kristus, ar ko viņš nodarbojas?
(No Mihaila Dimova grāmatas “Bērni raksta Dievam”)
