Arī šogad ar nepacietību gaidījām dienu, kad bija nolemta ikgadējā absolventu tikšanās, šoreiz — Koknesē, Rasmas tēva mājās.
Un neviļus radās jautājums — kāpēc mūs kāds iekšējs nemiers mudina tikties? Vai tāpēc, ka skolas gadi pagāja Daugavas malā, kad aiz klases loga smaržoja lielā ieva, pavasaros padarot mūs sapņainus un nenopietnus? Vai varbūt uz to vedinājuši mūsu skolotāji ar savu attieksmi pret dzīvi, prasīgumu? Mūsu visu mīlētā Dūmīte, latviešu valodas skolotāja Grīvniece, klases audzinātāja Kārkliņa, fizikas skolotājs Niedrītis… Katrs no viņiem turpmākajai dzīvei devis kaut ko nozīmīgu, kaut ko vārdos nepasakāmu, kas liek mums turēties kopā. Protams, pēc izlaiduma valša pirms 59 gadiem traucāmies lielajā dzīvē, meklēdami savu īsto vietu. Tā pagāja 20 gadu, līdz atkal pulcējāmies savā skolā un savā klasē. Turpmāk sanācām ik pēc pieciem gadiem, bet pēc tam nolēmām, ka jāsatiekas katru gadu, jo laiks skrēja katru dienu ātrāk. Mūsu rindas kļuva retākas, bet laikam arī tas palicējus saistīja arvien ciešākām saitēm — kļuvām tuvāki, sirsnīgāki, atvērtāki.
Šogad svinējām 80. jubileju Laimai, Ainai un Jānim. Tas nekas, ka augums nav tik stalts, ka solis kļuvis lēnāks un nedrošāks, ka kaut kas piemirsies. Blakus draugiem atkal esam tie paši draudzīgie, izpalīdzīgie biedri. Jau zinām, ka nākamajā vasarā kādā skaistā dienā atkal tiksimies — pie Māra “Lācīšos”.
