Par Mātes dienu skaidrs — tajā sievietes mātes pelnījušas uzmanību, kādu ziedu un, cik tālu sniedzas vīrieša izdoma, jauku pārsteigumu. Bet ko darīt Tēva dienā? Vai vīriešiem vispār nepieciešami īpaši svētki? Valda stereotips — vīrietis ģimenē labākajā gadījumā pelna naudu, un ar to viņa kā tēva funkcijas arī beidzas.
Lai mēģinātu atspēkot šos pieņēmumus, iztaujāju Māri Ruģeli — 29 gadus vecu vallieti, kura ģimenē aug trīs bērni un kurš dienas sākumu un nobeigumu pārsvarā pavada ar viņiem, kamēr sieva un mamma strādā Rīgā un mājās atgriežas vēlu vakarā.
Māris pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā atgriezās Vallē. Beidzis Mežsaimniecības fakultāti, reģistrējis SIA un pašlaik strādā savā specialitātē. Meita Ieva (7) šogad kļuva par pirmklasnieci, bet bērnudārzu turpinās apmeklēt Ērika (5) un Andris (2,5). Sarunā būs pieminēta arī sieva un mamma — Jekaterina.
Pīle jāēd pašam
— Neesat tas vīrieša tips, kuri vakaros sēž mājās pie televizora un dzer alu?
— Neesmu gan. Sievai ir labs darbs Rīgā, jo laukos tādas iespējas nav, un man līdz ar to vairāk laika jāpavada ar bērniem. Lai gan ir dienas, kad arī mežā daudz darba. Laika tikai sev principā neatliek. Gribētos biežāk aiziet makšķerēt un medībās. Bet televizors noder tad, kad galīgi netiekam galā ar bērnu brīvā laika organizēšanu. Tad palīgā nāk multenes. Cenšamies gan kontrolēt, ko skatās, jo ir kanāli, kuros rāda muļķīgas filmas. Datorā ieslēdzu latviešu multfilmas, kuras arī visiem trim labāk patīk. Visas, kādas pats reiz esmu skatījies, tagad iesaku viņiem.
— Kādi ir tēva ikdienas pienākumi?
— Pagatavot brokastis, aizvest mazākos uz bērnudārzu un nu jau lielo meitu pavadīt uz skolu. Kā jau meitenēm, protams, aktuāls ir matu jautājums — pīt gan tos nepinu, un, pat ja nav jāsteidzas, matus sienam astēs. Nav daudz pacietības no rīta. Mamma vakarā saliek katram drēbes nākamajai dienai. Pēcpusdienā man jāizņem bērni no bērnudārza, jāpagatavo vakariņas.
— Mamma tajā visā nepiedalās?
— Viņa septiņos rītā jau sēžas mašīnā, dodas uz darbu Rīgā un tikai pusseptiņos vakarā atgriežas.
— Izlemt, ko gatavot, bieži vien nav viegli. Kā ar to tiekat galā?
— Ne katru dienu, bet gadās nopirkt arī pelmeņus vai makaronus. Tā vieglāk, jo bieži vien kam nopietnākam nav laika. Nepatīk steiga, un tad arī nekas labs neiznāktu. Esmu mednieks un, kad gadās nošaut meža pīli, pats to arī pagatavoju. Bērni un arī sieva atsakās to ēst. Bērni tāpēc, ka zina — tas ir meža putns, iedomājas, ka nav garšīga.
Pārāk aktīvos jūrā neņem
— Bērni palīdz mājas darbos?
— Mazākais vēl jāpieskata, bet meitas palīdz, viņas kļuvušas patstāvīgākas, pašas izdomā, kurp ies, un zina, kad jānāk mājās.
— Tas tomēr ir drosmīgs lēmums un dārgs “projekts”, jo bērniem vajag arī daudz naudas. Jūs esat realizējuši trīs tādus “projektus”…
— Te, Vallē, tas nemaz nav tik dārgi. Citādi būtu, ja dzīvotu Rīgā. Līdz šim lielākās izmaksas bijušas par visu triju pusdienām un launagu bērnudārzā. Apģērbu lielākoties “pārmanto”, piemēram, vecākās meitas drēbes tiek jaunākajai. Nauda iziet izklaidēm — kopā braucam uz zoodārzu, kino. Pavisam nesen bijām Rīgā. Vasarā visi četri ar prāmi uz Stokholmu aizbraucām. Andris vēl pārāk aktīvs, un viņu uz kuģa neriskējām ņemt. Ceļojumam īpaši daudz naudas nevajadzēja, biļetēs iztērējām 80 latu. Bērniem kuģī patika koncerti, rotaļu istaba, atpūtāmies tiešām labi.
— Vai vienmēr jādodas kaut kur prom, lai atpūstos?
— Pie vecāsmātes lauku mājā vai pie manas māsas piknikā arī var doties.
Vakaros baro cūkas
— Vai Ievai ir vēl kādas nodarbības, intereses?
— Viņa Vecumnieku mākslas skolā sāka apmeklēt gleznošanas nodarbības. Pati izlēma, ka to darīs, necentāmies pierunāt. Arī Ērika iet māsas pēdās. Divas reizes nedēļā piecos vakarā abas vedu uz stundu ilgām nodarbībām. Pagājušajā gadā ar to vēl varēja viegli tikt galā, bet, kā būs šogad, kad jāmācās arī pamatskolā, nezinu. Iepriekš, ja pašam nebija iespēju, kāds cits vallietis viņas aizveda uz Vecumniekiem. Mākslas skolu gan nepametīsim un, lai vai kā, iespēju tur nokļūt atradīsim.
— Ko jūs vēl ikdienā darāt?
— Turam ap trīsdesmit cūku, un arī viņām savs laiks nepieciešams. Nav gan govs, kura būtu jāslauc. Cūkām galvenais, lai būtu paēdušas. Barojam reizi dienā — vakaros. Reizi nedēļā jāiztīra kūts. Kad visi kaut kur dodamies, kā, piemēram, uz Zviedriju, lopus pabaro māsa, jo kūts ir viņas saimniecībā. Ir sava SIA, un pārējā laikā strādāju mežā pie stigošanas, dastošanas. Brīvdienās, ja vairāk brīva laika un sieva var palikt ar bērniem, dodos uz mežu. Ejot makšķerēt, šad tad līdzi nāk arī meitas. Tad ņemam laivu, un viņām tas ir jauks piedzīvojums. Ieva pie vecāsmātes dīķī noķēra paprāvus līņus un karūsas.
Tieši pēc pieciem gadiem
— Kad izveidojāt ģimeni, zinājāt, ka noteikti būs trīs bērni?
— Tā sākumā nebija, bet visi ir gaidīti un plānoti. Piedzimstot katram nākamajam, pienākumu vairāk, laika mazāk, līdz ar to grūtāk. Brīvā vaļā augt nevar ļaut, jāizdomā nodarbes, un visgrūtāk ir tieši ar jaunāko. Vispirms tāpēc, ka puika, ar citādu raksturu kā meitenēm. Viņas bija mierīgas arī agrā bērnībā, bet puika ir ašais, visu laiku jāpieskata. Savaldīt var, bet grūti. Katru dienu pastrādā kādu blēņu. Sākot no veļasmašīnas regulēšanas līdz uzskriešanai uz ceļa. Pēc trešā bērna par vēl vienu neesam domājuši, pietiks. Trīsistabu dzīvoklis arī par šauru. Ir arī lauku māja, bet tā vēl jāremontē. Sieva gan nevēlas dzīvokli pamest.
— Ir kāds brīdis tikai diviem, bez bērniem?
— Pirms neilga laika divatā bijām uz “Prāta vētras” koncertu Rīgā. Tās bija divas dienas tikai mums, bet vispār reti tā izdodas. Lai gan tad, kad kādu laiku esam bez bērniem, kļūst savādi, kaut kas nav kārtībā, pārāk klusi un mierīgi.
— Kā svinat dzimšanas dienas vai citus svētkus?
— Ievai un Andrim dzimšanas diena iegadījusies vienā datumā — 21. februārī. Tā nu Ievas piecu gadu dzimšanas dienu nosvinējām dzemdību nodaļā, gaidot Andri. Savukārt Ievai vārdadiena ir Ziemassvētkos. Saaicinām visus radus un draugus, tāpēc svinam laukos pie vecāsmātes. Ievai apvienotās dāvanas nav, ir gan Ziemassvētku, gan vārdadienas.
Tētis labais, mamma sliktā
— Ko darīt, ja veikala apmeklējumā redzat: iepirkumu ratos salikts daudz, bet mazie skatās un saka — man vajag, ļoti vajag!
— Kad naudas pavairāk, tad neskatāmies, ja vajag, pērkam. Bet cenšos uz veikalu iet viens pats, jo visus trīs ņemt līdzi ir grūti. Ātri paņemu, kas vajadzīgs, un bez vajadzības daudz nestaigāju. Pārtiku pa ceļam iepērk arī sieva, no Rīgas braucot. Ja gadās, ka veikalā esam visi pieci, tad bērnus sadalām. Meitas iet ar māti, es — ar Andri. Lutinām bērnus, netaupām viņiem naudu, bet par izlutinātiem arī nevarētu saukt. Mājās der arī kāds stingrāks vārds.
— Ja viens no vecākiem neatļauj, gadās, ka otrs piekāpjas. Kā ir jūsu ģimenē?
— Šī viltība tagad — tuvāk skolas vecumam — sāk parādīties. Tā ir bieži, kad abi ar sievu esam kopā un viens saka “jā”, otrs — “nē”. Jāvienojas. Kad tas neizdodas, tad pakašķējamies. Es esmu tas, kurš biežāk saka “jā”, par ko sieva man arī šad tad pārmet, jo es, redz, vienmēr būšu tas labais un viņa — sliktā.
Izmanto meitu labās īpašības
— Mūsdienu nelaime vai laime — dators. Kā ar šo problēmu?
— Sākam jau ierobežot. Laika limita nav, bet, kad jūtam, ka ir jau par daudz, sakām — pietiek. Mazais pie datora daudz laika nepavada, bet meitenes pārsvarā to lieto, kad esam tuvumā, un nekādus brīnumus nesastrādā.
— Tēvi vēlas savas zināšanas nodot dēliem. Jums ir arī divas meitas. Vai ir kaut kas, ko jūs viņām gribētu iemācīt?
— Ar meitām vairāk nodarbojas mamma. Viņas kopā cep pīrāgus. Mācām, ka gulta jāsaklāj, un es bieži izmantoju to, ka meitenēm patīk mazgāt traukus. Ieva uz medībām līdzi gan prasās, bet vēl neesmu ņēmis. Par dēlu ieceru daudz, lai tik paaugas. Pirms kāda laika bija kvadracikls, ar to visi pēc kārtas braucām. Ja meitenes pievērsušās mākslai, Andrim noteikti kādu sportaveidu vajadzētu apgūt, varbūt peldēšanu, bet laiks rādīs, kas viņam būs piemērots.
