“Annele ir ļoti šiverīga un nesavtīga, daudz palīdz citiem, gadu skaita ziņā viņai ir divi kliņģeri vai bezgalība, domāt var visādi,” par jubilāres Annas Leitmanes 88 gadiem teic viņas draudzene Ausma. “Mēs ar kolēģiem viņu vienmēr esam saukuši par Anneli — viņa ir kā Brigaderes Annele.”
Avenes maina krāsu
“Kad strādājām Pļaviņu HES, Annele bija apkopēja un vienmēr centās citus iepriecināt, svētkos ko uzdāvināt,” turpina Ausmas kundze. “Par lielo nesavtību es viņu apbrīnoju. Tagad pat — kopā ar draudzeni aizgāja uz slimnīcu apciemot kaimiņieni. Vienu dienu Annele atnāk pie manis ar lielu puķu pušķi un saka: “Es tikko kā no dārza. Tev dārza nav, bet ir trīs istabas, sameklēsim trīs vāzes, un katrā istabā būs puķes! Viņa ir ļoti labsirdīga, sirsnīga, tikai žēl, ka ir cilvēki, kas to izmanto savtīgos nolūkos.”
Annas kundze “Staburagu” sagaida kopā ar draudzeni Vandu Markāni un piedāvā nogaršot pašas gatavoto aknu pastēti. “Esmu strādājusi arī par pavāra palīdzi. Man teica — jāiet kursos, bet toreiz nodomāju, kādi gan kursi vēl vajadzīgi, kurš gan neprot gatavot! Kad dzīvoju kopā ar audžuvecākiem, visu ko gatavoju. Ar aveņu ķīseli man gan reiz iznāca greizi — pie mājas mums bija aveņu lauks, salasīju ogas, taču vārot avenes mainīja krāsu, kļuva tumšas, nodomāju — katls netīrs, izlēju avenes un katlu izberzu. Tad skatījos, kā vāra audžumāte — arī viņai vārot avenes mainīja krāsu.”
Dzīvo pie
audžuvecākiem
Annas kundzes dzimtā puse ir Mazzalvē. “Ģimenē bijām četras māsas un brālis, tēvs nomira uz operāciju galda, kad brālis vēl bija šūpulī. Māte viena vairs nevarēja mūs uzturēt. Vecākā māsa un brālītis palika pie viņas, bet pārējās māsas pieņēma tēva māsas un brāļi, tēva ģimene bija ļoti kupla — septiņi bērni. Tā nu es ieguvu audžuvecākus. Viņiem bija divi bērni, taču mazi nomira. Man pie viņiem klājās labi, tomēr ēdienreižu starplaikos, kā jau bērnam, ļoti gribējās ēst. Atceros, kā es zagos pie ievārījuma podiņa, bet mani nepieķēra.”
Govs izved no meža
Bērnībā mazajai Annai bija jāiet ganos. “Reiz mežā apmaldījos. Tad saucu: “Brūnīt, mājās!”, un govs mani izveda no meža. Esmu kāpusi arī visaugstākajā alksnī, lai redzētu ceļu mājup. Citā reizē mežā kaut kas brīkšķēja, un man ļoti bija bail. Apķēros Brūnītei ap kaklu, lai viņa mani sargā, un bailes pārgāja. Kad bija divas un trīs govis, tad jau jutos drošāk,” stāsta Annas kundze. “Uzkāpu uz vislielākā celma un trallināju tā, ka viss mežs skan. Audžutēvs man izgatavoja pastaliņas, ganos tās ļoti noderēja.”
Kad Anna paaugusies, ļoti paticis lasīt grāmatas un žurnālus. Pusdienu naudu sakrājusi, lai varētu nopirkt sieviešu žurnālu. Arī tagad viņa lasa. “Romāns “Anna Kareņina” ir ļoti aizraujošs,” viņa atzīst un piebilst, ka lasot briļļu nevajag.
Arī sanitāre un aukle
Kad Mazzalvē Anna pabeigusi sešgadīgo skolu, sākusi strādāt dažādus darbus. Kādu laiku strādājusi vilnas vērptuvē Mazzalves dzirnavās. Vēlāk pārcēlusies uz dzīvi Jaunjelgavā, jo tur bijis darbs, dzīves gaitas aizvedušas arī uz Skrīveriem, Ogri un citām vietām. Bijusi arī sanitāre slimnīcā un aukle bērnudārzā. Skrīveros viņa satikusi savu nākamo vīru Laimoni, apprecējušies, tomēr pēc kāda laika izšķīrušies, jo viņam paticis iedzert, un jaunu mīlestību viņa vairs nav satikusi.
Apmēram 10 gadu Anna nostrādājusi Pļaviņu HES par apkopēju, bet pēc tam devusies pensijā. Kā tad tur bija ar citu apdāvināšanu? “Jā, man patika un vēl aizvien patīk citus iepriecināt,” viņa atzīst.
Vingro trijos
rītā
Kāda tagad ir Annas kundzes ikdiena? “Kad nenāk miegs, ceļos trijos vai četros un eju laukā vingrot,” viņa stāsta. “Kad pārņem nogurums, arī tad ceļos un kaut ko daru. Ja ir slikts garastāvoklis, dodos pie draudzenēm. Strādāju dārzā, esmu izaudzējusi zemeņu stādus, būs jāstāda jauna dobe. Ēdīšu pati un cienāšu citus. Dodos arī sēņot, aizbraucu līdz Sērenei ar autobusu un tālāk eju kājām. Reiz gan apmaldījos, gāju pa meža ceļiem, bet nekādu māju nebija, lija lietus, kļuva tumšs, gribējās dzert, tādēļ padzēros no grāvja — kā senāk ganu gaitās. Tad ieraudzīju kādas mājas. To saimnieks teica — jūs jau esat divdesmit kilometru no Aizkraukles!”
Policists pa logu
iekāpj pirmais
“Pagājušajā gadā nobijāmies, kur palikusi mūsu Anniņa,” stāsta draudzene Vanda. “Nav vienu nedēļu, otru. Sameklējām kāpnes, izsaucām policistu, lai viņš pirmais rāpjas pa pirmā stāva logu iekšā, jo tas bija palicis vaļā. Policists iekāpa, no iekšpuses atslēdza durvis un atrada mūsu Anniņu — viņa bija pazaudējusi maku ar simt latiem, domāja, ka nozagts, un no bēdām vairs ne ar vienu negribēja runāt, gulēja gultā un neko neēda. Tomēr vēlāk maku dzīvoklī atradu, viņa bija aizmirsusi, kur to nolikusi.”
Pa logu nācies rāpties vēl vairākas reizes, kad Anniņa pazaudējusi atslēgu.
“Jā, ar atmiņu man kļūst sliktāk, daudz slimoju, bet Aizkrauklē ir labi ārsti. Kopš dzeru zāles, ir kļuvis labāk un atkal varu atcerēties,” teic jubilāre.
Kā Annas kundze svinēs savus “divus kliņģerus”? “Esmu sasaiņojusi mantas, kuras man vairs nevajag, nedēļas nogalē pēc tām atbrauks, atdošu citiem. Kad mans dzīvoklis atkal būs kārtībā, saaicināšu ciemiņus un jubileju nosvinēsim,” viņa stāsta.
