Sākoties jaunam mācību gadam, pieaugušajiem dažkārt jautājam: “Ko jūs atceraties no savas pirmās skolas dienas?”. Iedomāsimies, ka tagadējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa jaunākais dēls jau ir pieaudzis. Ko viņš atcerēsies? Lepnu automašīnu, apsargus un televīzijas operatoru ar kameru, kuram viņa tēvs piedraud: “Čali, pa galvu vajag, ja! Ilgi neesat sisti, ja!”. Šo frāzi atcerēties palīdzēs arī plašsaziņas līdzekļi un droši vien skolotāji un augstskolu pasniedzēji, audzēkņiem mācot labas izturēšanās manieres.
Vārdi kā zvirbuļi izsprukuši un salidojuši preses un interneta slejās, un tos vairs nevar atsaukt pat prezidenta atvainošanās televīzijas operatoram.
Prezidenta kanceleja Valsts prezidenta mājaslapā viņa darba kārtībā jau laikus iekļāva un publicēja ziņu, ka “sakarā ar dēla skolas gaitu sākumu dienas pirmajā pusē Valsts prezidents ar ģimeni piedalīsies šim notikumam veltītajos svinīgajos pasākumos”, un to varēja uzzināt jebkurš. Taču, ieraugot žurnālistus, prezidents vairs nevaldīja dusmas. Lai gan dusmoties varbūt vajadzētu mums — par to, ka prezidents izmanto valsts resursus, lai savu dēlu aizvestu uz skolu.
Tas gan varēja būt ļoti labs bezmaksas reklāmas pasākums — lūk, es, prezidents, esmu arī labs tēvs! Obamu pāris Amerikā kameru priekšā noteikti smaidītu un popularizētu stipru un laimīgu ģimeni kā lielu valsts vērtību. Taču te, Latvijā, Bērziņa kungs, ak vai, bija spiests apprecēties tikai tādēļ, ka kļuva par prezidentu. Vai varbūt viņam neērti, ka 67 gadu vecumā uz skolu ved nevis mazdēlu, bet dēlu?
Prezidenta rīcības aizstāvji teic, ka arī viņš ir cilvēks ar savu privāto dzīvi un tiesībām dusmoties. Tomēr Valsts prezidents ir publiska persona, un, lai nu kam, bet Valsts prezidentam, kurš reprezentē visu valsti un kuram jābūt paraugam jebkurā ģimenē un jebkurā vietā, nepiestāv tik prasts runasveids ar draudu elementiem, īpaši laikā, kad vardarbībai valstī tiek pievērsta tik liela uzmanība. Mēdz teikt, ka dusmās cilvēks parāda savu īsto būtību, domāšanas un runas veidu.
Nesen kāda paziņa stāstīja, ka, lai iepazītu otru, ir jākāpj kalnos — tur izpaužas cilvēka īstā daba. Tomēr ne vienmēr vajag kalnus — pietiek kādam parādīt filmēšanas kameru vai fotoaparātu. Pavisam nesen kāda skolotāja, publiskā pasākumā ieraugot reportieri ar fotokameru, parādīja dūri. Kādu izturēšanos viņa māca saviem audzēkņiem?
Ļoti gribētos, lai sabiedrībā būtu vairāk inteliģences, un vispirms jau Valsts prezidenta izturēšanās veidā.