Nākamsestdien, 25. augustā, Mazzalves pagasta Ērberģes evaņģēliski luteriskajā baznīcā būs koncertapvienības “Ave Sol” jauktā kora “Amadeus” koncerts, uz kuru ērberģiešus un viesus aicina draudzes locekļi. Šis koncerts ir arī mudinājums pievērst uzmanību šai senajai baznīcai, kas joprojām stalta slejas pagasta centra malā.
Ilgus gadus ar šo dievnamu saistīta arī ērberģiete Milda Mēnese, kura pilda draudzes priekšnieces pienākumus. Kopā ar domubiedriem viņa vēlas tai atdot seno godību.
Krīze liek
sarosīties
Mūsu saruna notika Ērberģes baznīcā, kur runājām par iecerēm, lielo apņemšanos un stāstītājas dzīves līkločiem.
— Kā daudzās jomās, arī mūsu baznīcā un draudzē sākās krīze — cilvēki uz šejieni nāca arvien retāk. Šogad Vasarsvētkos mūsu mācītājs Aleksandrs Ivanovs, kurš uz Ērberģi brauc no Skrīveriem, teica: ja jau cilvēku ir tik maz, jādomā par draudzes tālāku pastāvēšanu vai apvienošanu ar kādu citu. Tas lika sasparoties, ka ir kaut kas jādara. Sāku strādāt par draudzes priekšnieci, un draudzē iestājās Anita Krūze, kura šobrīd dzīvo Rīgā, bet Ērberģe ir viņas dzimtā puse. Anita ir ar lielu entuziasmu apveltīts cilvēks, kurš vēlas darboties, un viņai ir idejas, kā palīdzēt atjaunot baznīcu. Tā mēs sākām cīnīties. Iepriekš uz dievkalpojumu ieradās divi cilvēki, nu jau ir ap 20.
— Kādas ir ieceres?
— Ērberģes baznīcai ir jau 312 gadu, un mēs gribam to saglabāt. Vispirms vēlamies atjaunot ie-priekšējo altāra gleznu, ko savulaik izpostīja vandaļi. Arī 12 apustuļu attēli zaudējuši savu spožumu. Tāpēc domājam rakstīt projektu, lai iegūtu finansējumu to atjaunošanai. Līdz septembrim arī ērģeles gribam salabot. Uzlabojumi nepieciešami baznīcas tornim un citām vietām. Reiz no baznīcas līdz skolai veda eja. To jau noteikti nevarēs atjaunot, bet gribam atgūt kaut daļu — no baznīcas līdz kapličai. Par to visu jādomā, jo dievnams ir arī kultūrvēstures objekts.
— Kā to paveiksiet?
— Ieceru patiesi ir daudz, tāpēc vēlamies rīkot koncertus un aktīvāk vākt ziedojumus. Esam atvēruši arī baznīcas kontu, kāda līdz šim nebija, kurā cilvēki var ziedot. Arī pašvaldība mūs atbalsta. Anita šajā darbā iesaistījusies ar visu sirdi, un tas dod spēku strādāt tālāk. Mūsu stiprais balsts ir arī Vija Ķieģele. Jūtams, cilvēki ir sarosījušies. Šoruden mūsu draudze nolēma apsveikt pagasta pirmklasniekus, sagatavojot viņiem nelielas dāvaniņas.
Mazs, bet nozīmīgs punktiņš
— Vai bieži Ērberģes dievnams ir atvērts?
— Dievkalpojumi notiek divas reizes mēnesī — pirmajā un trešajā svētdienā. No Vasarsvēkiem ieviesām arī lūgšanu stundu reizi mēnesī — katrā trešajā sestdienā. Kartē Ērberģe ir mazs punktiņš, bet cilvēkiem šī vieta ir nozīmīga. Tāpēc šajās stundās mēs lūdzam par katru cilvēku un visu Ērberģi kopā, īpaši domājot par jauniešiem, lai viņi atrastu savu ceļu dzīvē.
— Cik ilgi esat saistīta ar ticību?
— Ērberģes draudzē esmu jau no 70. gadiem. Tas bija padomju laiks, viegli nebija, bet toreiz draudzes priekšniece bija kaimiņiene Mirdza Lapiņa, kura mani atbalstīja. Viņa daudz paveikusi baznīcas labā. Agrāk tik bieži neapmeklēju baznīcu, vairāk svētkos, bet tagad esmu katrā dievkalpojumā.
Dieva
dāvana
— Ikdienā bieži vēršaties pie Dieva?
— Gandrīz katru vakaru lasu Bībeli un jūtu, ka Dievs mani uzklausa. Kādreiz tam tā neticēju, bet tagad esmu to apjautusi. Lūdzos par daudz ko, arī par savu audžudēlu, kuru audzinu no triju gadu vecuma.
— Kā zēns nokļuva jūsu ģimenē?
— Neesam radinieki, bet tā iznāca, ka viņa māte agri mira, un man nebija vienalga, kas notiks ar bērnu. Atdot bērnunamā sirds neatļāva. Tagad esmu priecīga, ka zēnu paturēju. Pašai veselības problēmu dēļ savu bērnu nevarēja būt, lai kā gribēju. Māris man bija kā Dieva dāvana. Tagad viņš jau izaudzis — 21 gads apritējis, beidzis Saulaines tehnikumu un apguvis lauksaimnieka profesiju. Strādājam abi savā zemnieku saimniecībā. Māris iesaistās arī baznīcas dzīvē un palīdz visur, kur nepieciešams. Savienot visu dažkārt ir grūti, bet bez baznīcas nevaru. Patīk uz turieni aiziet. Tad rodas iedvesma, un arī darbi sokas labāk.
— Kādā jomā saimniekojat?
— Nodarbojamies ar piena lopkopību. Pati visu mūžu esmu nostrādājusi par veterinārfeldšeri. Kad man bija tikai pieci gadi, jau tad sapņoju, ka man kādreiz būs pašai savas gotiņas. To esmu piepildījusi.
— Mazas meitenes taču grib būt princeses vai baletdejotājas! Kāpēc jums tāda izvēle?
— Esmu dzimusi un augusi laukos. Māte pie lopiem strādāja, man arī gribējās. Nožēlojusi neesmu, lai arī šobrīd lauksaimniekiem klājas ļoti grūti. Piena iepirkuma cenas krītas, degviela kļuvusi dārgāka — knapi var izgrozīties. Pirms kāda laika firma bankrotēja, un nesaņēmām pusotra tūkstoša latu par pārdoto pienu, bet tas kaut kā jāpārdzīvo. Iepriekš mums bija sešas govis, bet šopavasar abi ar dēlu apsēdāmies un savilkām visus galus kopā, rēķinājām, ka tālāk tā nevar. Nevaram atsperties, lai kaut ko nopelnītu. Cik ilgi pa gabalam mežu pārdosi — jādomā uz priekšu. Tāpēc pirmo reizi dzīvē ņēmu kredītu, un pavisam nesen mēs nopirkām vēl lopus. Pati braucu arī ar traktoru, un apmēram pirms desmit gadiem ieguvu traktorista apliecību. To darīju, jo sapratu, ka dēls viens pats galā netiks. Slaukt govis uz lauka pati braucu ar traktoru.
— Nebija bail ņemt kredītu?
— Pieredzes šajā jomā man nav, bet sīki un smalki izrēķināju, ka kredītu varēšu veiksmīgi atdot. Reizēm jau gadās arī kas neparedzēts, tāpēc jāraugās, kā veiksies. Zāle šogad aug griezdamās, tā ka barības lopiem var sagatavot pietiekami, tikai lietus traucē. Graudi arī jākuļ, bet vēl ir diezgan mitrs. Tomēr domāju, ka izturēsim. Līdz rudenim domājam arī paplašināt kūti, jo vecajā teliņiem drīz vien nebūs vietas. Ja nepagūsim uzbūvēt, iznomāsim kūti no kaimiņiem. Apkārtnē vairāk cilvēki nodarbojas ar graudkopību, jo tas esot izdevīgāk, bet es tomēr turos pie lopiem. Graudaugus audzējam savai vajadzībai, jo visu barību pirkt nav izdevīgi. Zemes pietiek, bet pie mājām tās man ir maz, lielākā daļa “izsvaidīta” pa pagastu. Labi, ka mūsu kaimiņi ganībām ļauj izmantot savējo. Lauki diemžēl paliek tukšāki. Cilvēki atsakās no zemes, citi aizbrauc uz ārzemēm.
— Vai audžudēls nedomā pārcelties uz pilsētu vai ārzemēm?
— Nē, viņam lauki ir tuvi. Jau no mazotnes viņš man brauca līdzi uz darbu pa visām kolhoza fermām, sadraudzējās ar slaucējām un labi iemācījās saprasties ar pieaugušajiem. Pēc tehnikuma beigšanas Māris gribēja mācīties tālāk, bet sapratām, ka tad mums jālikvidē saimniecība.
— Lauku saimniecībā grūti iztikt bez vīrieša atbalsta.
— Divi vīri paglabāti, tā ka personīgā dzīve izvērtusies diezgan smaga. Tagad saimniekojam divatā ar Māri.
Vieno ciešas
saites
— Esat ērberģiete?
— Tepat dzimusi un augusi. Prom biju vienīgi, kad mācījos Bebrenes veterinārajā tehnikumā. Nesen bijusī kursabiedrene mūs sapulcināja salidojumā. Ar dažu 42 gadus nebijām redzējušās. Tas bija tik interesanti! Mūs izvadāja arī pa tehnikumu. Kā nu kuram darba dzīve pēc tam izvērsusies, bet es Mazzalves pagastā visu mūžu par veterinārfeldšeri nostrādāju. Arī tagad cilvēki sauc palīgā. Dzīvoju tēva celtajā mājā, ko, tāpat kā vecāku mājas, nosaucu par “Ozolkalniem”. Ēku tēvs būvēja viens pats. Viņš teica — viņa tēvs uzcēla savas mājas, un arī viņš to grib izdarīt, lai paliek viņam kā piemineklis.
— Vai atliek laika arī kādam vaļaspriekam?
— Patīk adīt un šūt. Kad ir brīvs brīdis, labprāt ņemu rokā adāmadatas, bet tas lielākoties ir ziemā, jo vasarā daudz citu darbu. Ilgu laiku dziedāju pagasta korī, ko vadīja Mirdza Blimberga. Bieži dziedājām arī baznīcās. Patika. Visi ģimenē esam lieli dziedātāji — vecāki to darīja un brāļi arī. Diemžēl mans dvīņubrālis Jānis jau aizsaulē. To es ļoti pārdzīvoju, jo visu mūžu mums bijusi laba saskaņa. Viņš bija pirmais cilvēks, kuram lūdzu padomu vai palīdzību. Kopš mazotnes abi visu darījām kopā. Jānis bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes Celtniecības fakultātes dekāna vietnieks. Sazvanījāmies katru otro dienu. Allaž palīdzēja, kā varēja. Kad viņš jau bija miris, reiz redzēju viņu sapnī. Brālis teica, ka par celtnieku vairs nestrādājot, bet tagad rakstot mūziku un pirmo dziesmu veltot man — tad pamodos. Viens brālis man vēl dzīvo tepat netālu, bet otrs ir Brunavā un dzied tur korī. Ir dziedājis arī mūsu baznīcā.
— Kā tikāt pie sava vārda?
— Mātei arī vārds bija Milda, bet tēvam Jānis. Kad mēs piedzimām, bija domāts mani nosaukt par Renāti, bet, reģistrējot bērnu dzimšanu, tēvs šo vārdu aizmirsa, un pagasta darbiniece teica, lai arī meita ir mātes vārdā. Esmu par to priecīga, un arī Jānis bija lepns par tēva vārdu.
