Ar ko mums parasti asociējas varde? Pārsvarā ar aukstu un slapju radījumu. Bet ir arī izņēmumi, un varde var kļūt par tikpat mīļu mājdzīvnieku kā murrājošs kaķēns un tikpat eksotisku būtni kā pitons. Domājat, ka vardi nevar pieradināt un ka mazais aukstasiņu dzīvnieciņš nekad neatsauktos savam vārdam? Tā gluži nav.
Piemājas dīķi Neretas pusē jau vairākus pavasarus par mājvietu izvēlējies prāvs pulciņš zaļo varžu. Bet kā jau dzīvē — pelēko zvirbuļu barā vienmēr būs viens baltais, tā arī ar vardēm. Dīķa saimniece jau pagājušajā vasarā pamanīja, ka viena no vardēm ir krietni drošāka par pārējām — brienot dīķī peldēties, viņa netraucēti palika gozēties uz laipas un nenoslēpās zālē kā pārējās. Sēžot uz kāpnītēm un mērcējot kājas ūdenī, varde kritiski nopētīja cilvēkus un savā valodā atļāvās arī skaļi komentēt. Nepārvaramā kāre pēc baltmaizes, ar ko saimnieki baroja zivis, vardi padarīja vēl drosmīgāku, un katru ūdenī iesviesto baltmaizes riku vispirms nogaršoja viņa. Nepagāja ilgs laiks, kad zaļais dzīvnieciņš tika pie visai izsmalcināta vārda — Ingeborga. Visu pagājušo vasaru Ingeborga pavadīja, sildoties dīķmalā, vērojot apkārt notiekošo, sauļojot balto vēderu uz laipas un strauji pieņemoties svarā, jo ēda baltmaizi vien. Vardīte bija kļuvusi tik droša, ka ielēkšana saimniecei rokā vairs nebija nekas īpašs — viņa labprāt sēdēja uz pleca, kamēr saimniece peldējās. Ingeborga arī neiebilda, ja viņai paglaudīja sāniņus un vēderu.
Sākoties rudenim, Ingeborga pazuda, un saimniecei nebija ne jausmas, vai viņa atkal atgriezīsies. Liels bija prieks, kad pavasarī dīķmalā iekurkstējās Ingeborga, tiesa, divreiz “plānāka” nekā pērnvasar.
Nu jau otro vasaru Ingeborga saimnieko dīķī un cīnās ar mazajām karūsām par baltmaizi — tiklīdz ūdenī iesviež baltmaizes šķēli, Ingeborga gluži kā dīķa karaliene uztraušas uz tās un laikam iedomājas, ka tas ir viņas plosts… Viņas vizināšanās prieks nav necik ilgs — vien pāris sekunžu, jo maize izmirkst, bet no apakšas to skrubina karūsas. Kad saimniece apsēžas dīķmalā un sāk vardi saukt, nejauši vai apzināti, bet drīz vien zaļā ūdens karaliene uzrodas. Šovasar, kad ilgi lija, laiks bija auksts un nemīlīgs, Ingeborga bija pazudusi četras dienas. Velti saimniece sauca, staigāja gar dīķmalu un solīja patriekt no zālāja visus stārķus, kuri esot “nejauki varžēdāji”. Sākoties saulainajām dienām, no dūņām iznira arī Ingeborga.
Tagad Ingeborgas vienīgā problēma ir ievērot diētu, jo pārliekā kāre pēc baltmaizes, var kļūt bīstama — kādam stārķim viņa tiešām var likties varen mīksts un gards kumoss.
