Jūlija beigās Kandavā atklāja tradicionālo ģimeņu saietu “3×3”, kurā piedalījās latvieši no 13 valstīm. Nometnes vilinošos piedāvājumus izbaudīja arī koknesiete Inguna Žogota.
Taču ne visu var izstāstīt, ne visu atcerēties, tāpēc “smeķīgākos” gabaliņus no dažādu gadu dažādām nometnēm ir apkopojis daudzkārtējs nometņu avīžu redaktors Uldis Siliņš krājumā “Ko nu, Andriev, dzērājam dzērāja valoda!”.
Izdevums ir arī Ingunai, un tajā rakstītais lieti noder labam garastāvoklim drūmos brīžos.
Attopas Lietuvā
2002. gadā nometne notika Neretā. Par tajā paša piedzīvoto izdevuma autors uzrakstījis stāstiņu “Bet kur, pie velna, bija palikušas “Madaras”?”.
“Gribu ar jums dalīties manā nakts piedzīvojumā. Bija tā. Inesīte Bērziņa man laipni ierādīja istabiņu Neretas “Madarās”. Turp mani aizveda pirmoreiz ar mašīnu — no skolas pa labi, tad pa kreisi, tad atkal pa labi, tad velns zina kur, un “Madaras” bija klāt.
Pirmajā naktī skolā iznāca uzkavēties mazliet ilgāk, un ap otrajiem gaiļiem es sāku iet mājup. No skolas pa labi, tad pa kreisi un tad pa… es esmu klāt, bet “Madaru” nav. Kur, pie velna, ir palikušas “Madaras”?
Turpināju iet kādu stundu vai divas pa Latvijas baltajiem lielceļiem, kamēr mani apturēja divi vīri aizsargtērpos ar kalašņikoviem rokās un mani uzrunāja. Ko viņi teica, īsti visu nesapratu.
— Uz kurieni tu, kungs?
— Es eju gulēt.
Tad viņi atkal ko teica, un tas nu noteikti nebija latviski.
— Kāpēc jūs ar mani nerunājat valsts valodā?
— Ak, valsts valodā! Paklausies, žirga golva, tu esi Lietuvā. Saprati?
(Lietuvā… Johaidī!)
— Ā, brāļu tauta?
— Jā, broļu tauta. Tev pase ir? Nav? Nu tad, kungs, būs jāpasēž.
Pēc divām stundām par piecīti nabagāks es biju atpakaļ izejas punktā. Bet vai kāds man, lūdzu, var paskaidrot, kas noticis ar “Madarām”?
To, ka nometnes dzīvē Neretā jautrības netrūka, liecināja arī šāda afiša: “Uz pirmizrādi “Tu esi Neretā, mans draugs” lūdzam ierasties vakartērpos. Pēc izrādes būs pieņemšana, uz kuru lūgtas vietējās amatpersonas ar sievām, valsts ministri ar kundzēm, ekselences, eminences, korpulences un impotences. Ielūgta arī Valsts prezidente, kas jau paziņojusi, ka ielūgumu ar prieku pieņem, bet šurp nebrauks.
Izrādes vakarā pie ieejas būs dabūjami lēti tomāti.
Pieņemšanai teātra vadība ziedojusi kasti ar vietējo “krutku” un ievirze “Sēlijas zivis” — Lietuvā iepirktos peldoņus.”
Anekdotes iz dzīves
Ulda Siliņa izdevumā publicētas arī daudzas dzīves anekdotes, kas radušās citās (pavisam 19) nometnēs, un tautā radušies aforismi.
* Pirmajā ēdienreizē trīs ēdieni! Ja tas tā turpināsies, nometnē būs ļoti daudz svarīgu personu.
* Ja visu nakti čīkst atsperes, kāds rūpējas par nācijas glābšanu.
* Laura grib pārģērbties teātra uzvedumam un paziņo:
— Eju uz mauktuvi!
— Mauktuvi?
— Nu ja, mauktuvi. Latgaļi neģērbjas, bet maucas.
* Ja temperaments pārsniedz vidējo statistisko — tautas namā dzied itāļi.
* Ko tad bērnam nozīmē mazgāšanās? Neko citu kā netīrumu pārvietošanu no vienas ķermeņa daļas uz otru.
* U. Siliņš iepazīšanās vakarā: “Es esmu bagāts, neprecējies, un es meloju.”
* Kafejnīcā kāds nometnes dalībnieks mēģina atcerēties, kā sauc deju ievirzes vadītāju: “Nu tas Rudzītis, Ķirsītis, Apenītis… nu tas, kas rūgst pie alus… Miezītis!”
* Noklausīta saruna cepuru pīšanas ievirzē.
— Tev tas dibens gan labs — pareizā lielumā!
— Nu ja, bet tev gan vajadzēja lielāku jau no paša sākuma!
* Zaļumballē Latgalē uz sola sēž meitene no Rīgas. Kāds vietējais puisis viņai prasa: “Vai drīkstu dasasēst?” Latgaliski tas nozīmē: vai es drīkstu piesēst? Taču čiuļu ausis saklausa pavisam ko citu: “Ēd savas desas, kur gribi, ko tu man prasi!”. Un romānam nav sākuma, bet ir gals.
* — Kas notiek, ja Annas dienā līst?
— Anna paliek slapja.
* Pēteris Zvejnieks Rojas muzejā, apskatot zvejniecības un jūrniecības vēstures eksponātus:
— Man kā Zvejniekam te viss skaidrs.
* Steidzami meklēju cilvēku, kurš stundas laikā no nometnes telefona spēj veiksmīgi sazvanīt Aizkraukli un Ogri.
