Par Zelmu Rudzīti reiz rakstīts laikrakstā “Komunisma Uzvara” kā par labāko slaucēju, kura saņēmusi daudzus apbalvojumus par izslaukuma plāna pārpildi. Medaļas sen pazudušas, uz fermu vairs nav jāiet, un pirms lielās dienas, kad tortē būtu jāiededz septiņdesmit svecīšu, mājās vēl nekas neliecina par tuvojošos jubileju.
Jubilāres mājas priekšnamu apsēdušas kamenes. Runājam, un ik pa laikam kāda uzmācīgi tuvojas. Saimniece viņas nežēlo, un kārtējā uz visiem laikiem pārtrauc lidojumu. Bet Zelma tikmēr stāsta un stāsta — par mammu, par trim mazbērniem un trim mazmazbērniem. Vienai no viņiem, mazmeitai rīdziniecei Kristīnei, šonedēļ jau 26. dzimšanas diena. Daļa radu dzīvo tepat netālu, citi devušies uz ārzemēm.
Līdz slimnīcai netiek
Sērenietes vecāki Mihailovi uz šīspuses “Ozoliņu” mājām atnāca no Latgales. Ģimenē bija septiņi bērni, un, kad jubilārei apritēja septītais gads, nomira tēvs. Tāpēc galvenā sarunas tēma ir darbs. Cik spēja, meita palīdzēja mātei. Kopušas cūkas un reiz abas aizmigušas. Tikmēr cūkai sivēni atskrējuši. Nenosargājušas, un sivēnmāte vairākus jaundzimušos nokodusi. Vēlāk, mātes mudināta, Zelma govju kompleksā sāka slaukt govis un tā līdz pat pensijai darbu nemainīja. Ģimene, kurā nu bija arī Zelmas dēli Oskars un Ilmārs, pārcēlās uz “Krīgeriem”. Te, nepagūstot aizkļūt līdz slimnīcai, gultā piedzima meita Sandra. Ar viņu saimniece joprojām dala “Krīgerus”. Bet toreiz vecmātes pienākumus veica kaimiņiene no augšstāva.
Labākā slaucēja — televīzijā
Darbs fermā bija no četriem rītā līdz vēlam vakaram. Pat pusdienas neēda, līdz kuņģa čūlu divu kapeiku lielumā saķēra”. Ferma bija īsts cilvēka spēka pārbaudījums. Barību govīm nesa nastā sasietu uz muguras — jo vairāk uzsien, jo ātrāk pabarosi. Arī, kad siens no vezuma šķūnī jākrauj, Zelma nebija skubināma. “Mani dēli, vedekla — visi strādājām fermā, un reiz tak’ mūs rādīja televīzijā,” viņa stāsta. “Prēmijas visiem deva, mani novērtēja kā labāko slaucēju. Visvairāk piena izslaucu. Rūpējos par savām govīm, runkuļus ar zirgu savedu. Vai es vainīga, ka citām tas tik ļoti nerūpēja?”
Vakaros uz ballēm Secē kājām gāja un, mājās pārnākusi, vēl govis izslauca, un tikai pēc tam gāja gulēt.
Slotaskātus gādā bebri
Tagad jāstaigā ar kūjiņu, bet spēka vēl daudz, šad tad pat malku skaldot. Kurināmo, arī lietaskokus varot tepat pa ceļam uz Daugavu salasīt. Acis gan vairs tik labi nerāda, bet babuļiņka, kā viņu sauc mazbērni un mazmazbērni, nes uz māju visu, ko Daugava izskalo. “Vai dieniņ, kas tur malkas!” viņa saka. Savukārt grābekļa vai slotas kātam noder bebru nograuztie kociņi, vēja sagāzto bērzu tāsis — plīts iekuram. Vecākais brālis bērnībā iemācījis siet slotas, un vēl tagad, kad kokiem lapas nobirst, Zelma dodas sagriezt zarus jaunām slotām. Ogot, sēņot gan vairs ne, redzes dēļ, tagad prieks par meitas atnestajām sēnēm. Ievārījuma gan daudz pievārīts. Pati ēd nelabprāt, bet tas jaunajiem, kad ciemos atbrauc.
Kad sarunas beigās jubilārei jautāju, vai bija vērts tā strādāt, aizmirstot par sevi, Zelma pārliecinoši atbild — jā!
