Šī ir mana trešā vasara kapu uzraudzes amatā. Pārziņā trīs kapsētas — Lielsunākstes, Beitānu un Zilkalnes. Uzraugu kārtību, organizēju sakopšanas darbus, bēru gadījumā ierādu kapavietu, saskaņoju citus jautājumus par apbedīšanu. Līdz šim nevienai no kapsētām nebija apbedījumu plāna. Zilkalnes kapu plānu sāku zīmēt pagājušajā gadā, bet tas vēl nav pabeigts. Ziņas par vecākiem apbedījumiem cenšos iegūt, aptaujājot vecākos vietējos iedzīvotājus un piederīgos. Pārējās kapsētās to izdarīt būs problemātiski. Ir kopiņas, pie kurām piederīgie vairs nebrauc, citas apkopj vien reizi gadā. Gadījumu, kad ļaudis lūgtu apkopt piederīgo kapus, nav daudz. Šajos gados bijis tikai viens no Lielvārdes. Ierodas cilvēki, kuri meklē savus piederīgos un sakopj ļoti senus kapus.
Mani radi guldīti Zilkalnes kapos, un pašai ir paprāvs skaits kopjams — piecpadsmit kopiņu. Izravēju zālīti un nogrābju lapas arī apkārtējām kopiņām, par kurām zinu, ka piederīgie to nedarīs.
Jāpateicas par atbalstu pagastam, kas norīko cilvēkus teritorijas sakārtošanai. No aprīļa līdz oktobra beigām strādā divi vai trīs pļāvēji, divas sievietes ravē, grābj lapas. Šogad zāle aug straujāk kā citus gadus, darba vairāk. Pirms kapusvētkiem norīko pa kādam pļāvējam vairāk, jo jāsakopj arī kapiem pieguļošā teritorija. Aiz apbedījumiem sākas zemnieku platības, un tās ir viņu pārziņā.
Kapos arī jāzāģē koki, vieniem tas, protams, nepatīk, citi par to priecājas. Lai arī katra koka zāģēšanu saskaņoja ar pagasta pārvaldes vadītāju vai izpilddirektoru, ne vienmēr bija iespējams saskaņot ar piederīgajiem, ja viņi nedzīvo Sunākstē. Par Beitānu kapsētas labiekārtošanu konsultēja Latvijā pazīstamā dārzu dizainere Gundega Lināre. Vieni priecājās par to, ka beidzot vieta kļuva saulaina un var iedēstīt kādu puķi, jo pirms tam ēnā nekas neauga. Turpretī citi, kuri reiz koku stādījuši, uzskata, ka mums nav tiesību to nozāģēt. Pēc spēkā esošajiem noteikumiem kapos kokus vispār nedrīkst stādīt. Tas nav mežs vai parks. Koku vietā var būt košumkrūmi. Kas notiks, ja katrs iedomāsies iestādīt pa bērzam vai kļavai? Koks, mūžu nodzīvojis, krītot var nodarīt lielu postu kopiņām un pieminekļiem.
Vieni kapusvētki ar aizlūgumu mūsu pusē jau bija jūlija beigās ar Skrīveru mācītāju Ivanovu. Citus gadus sapulcējās vairāk cilvēku, bet šoreiz, iespējams, karstā laika dēļ ieradās mazāk. Nākamie būs 25. augustā Lielsunākstes kapos, bet tur, kā ierasts, garīdznieks nepiedalās un svinīgs pasākums notiek Vasarsvētkos. Toties dziedās pagasta ansamblis, kurā dalībniece esmu arī es. Manuprāt, tas pat ir sirsnīgāk, cilvēkiem saprotamāk. Ģimenes, kurām ir tradīcija satikties kapsētā, ierodas kuplā skaitā, un bieži vien tādas atbrauc no tālākām vietām. Viņiem te nav, kur palikt, tāpēc ir kāda iecere, kuru gan šogad vēl nerealizējām. Vēlamies pie Zilkalnes kapiem izveidot tādu kā atpūtas vietu ar galdiņiem un soliem. Vēlāk arī pie pārējiem kapiem tādas varētu veidot. Rudenī Zilkalnes un Beitānu kapos būs svecīšu vakars, kurā aizgājējiem velta vairāk uzmanības, bet kapusvētki daudziem ir kā izklaide, kad satiekas, parunājas. Mirušo atceres pasākums notiek arī Sunākstes baznīcas kapos, bet tie nav manā pārraudzībā, tikai šad tad piepalīdzu sakopt.
Liela dienas daļa paiet zemnieku saimniecībā. Nedaudz ir lopi, bet pārsvarā nodarbojos ar lauksaimniecības pakalpojumu sniegšanu un mazliet arī ar apģērba šūšanu. Tagad meitai kristībām jāpabeidz kleita, bet vispār tas ir darbs ziemai, kad beidzas lauku darbi. Augustā vēl nedaudz jāsagatavo siens, bet nopietni sācies ogu un dārzeņu konservēšanas laiks.
Pagājusī un šī nedēļa sākās ar ticīgo svētku Aglonā gaidīšanu. Esmu citas reliģijas un Aglonā ne svētkos augustā, ne kā citādi neesmu bijusi, bet atbalstu ierosinājumu šo vietu padarīt pazīstamu arī ārpus Latvijas robežām. Manuprāt, visos iespējamos veidos jāvairo valsts popularitāte, un nav svarīgi, vai to dara sportisti olimpiādē vai ticīgie cilvēki, reizi gadā ierodoties Aglonā.
Bet meitenes, kuras Krievijas baznīcā pie altāra protestēja pret Putinu, gan nesaprotu. Dievnamā nav vietas politikai un šādām izpausmēm. Jebkur citur, lūdzu — uz ielas, uz skatuves. Latvija, iejaucoties politiskajās spēlēs, aizstāvot protestētājas un nesen paziņojot, ka divus Krievijas pilsoņus iekļāvusi nevēlamo sarakstā, radīs negatīvu kaimiņvalsts reakciju. Esmu no tiem cilvēkiem, kurš kā kaķis Leopolds multfilmā teiktu: “Dzīvosim draudzīgi!”.
Daudz runā par agresīvajiem bērniem, kurus ar jauno mācību gadu vēlētos atstāt mājās. Kā un kurš noteiks, kurš ir vairāk agresīvs, kurš mazāk? Neapskaužu skolotājus, kuriem jāstrādā ar šādiem, arī ne tik agresīviem, bērniem, kuri pārāk labi zina savas tiesības, bet cieņa pret vecāku cilvēku viņiem nav ieaudzināta. Vardarbības kultu sekmē arī tāds televīzijas raidījums kā “Degpunktā”. Vienam otram garīgi nenosvērtam tas ir kā izglītojošs līdzeklis, kā ko darīt. Nenoliedzu, sabiedrība jāinformē par notiekošo, bet vai tik smalki jāizstāsta? Vēl jo vairāk — pēdējā laikā bijuši gadījumi, kad izglītoti cilvēki, juristi, izdara likumpārkāpumus, tajā skaitā slepkavības. Topošais jurists greizsirdībā nodūra savu draudzeni, slepkavībā kinoteātrī arī vainīgs bija jurists, šobrīd skandalozā lieta ar tiesnesi. Nekad nevar zināt, uz ko spējīgs cilvēks tev līdzās.
Labāk mazāk vērības pievērst notikumiem, kurus tāpat nevaru mainīt. Aizvadītajā nedēļā svarīgākais bija sports un mūsējo olimpiešu sasniegumi. Sports un kultūra ir galvenās jomas, ar kurām Latvijas vārdu popularizēt pasaulē. Žēl, ka Radevičai tāllēkšanā pietrūka viena centimetra līdz medaļai. Kad Latvijas pludmales volejbolisti uzvarēja amerikāņus, daudziem ārvalstu skatītājiem radās interese, kur ir tāda Latvija. Mums te deviņus mēnešus esot ziema, un pēkšņi tādi uzvar amerikāņus, kuriem ir pludmales un laika apstākļi daudz piemērotāki. Vislielākais prieks par BMX riteņbraucēja Māra Štromberga zelta medaļu.
Brīvdienās no Čehijas ciemos ieradās vecākais dēls un ciemosies visu šo nedēļu, palīdzēs apdarīt vēl nepaveiktos darbus saimniecībā.
