“Man šķiet, ka 75 gadi ir daudz — esmu pieredzējis arī karu,” saka Atis Ķīlis no Kurmenes, kurš jubileju svinēs 13. augustā.
Torti cep paši
Jubilārs kopā ar ģimeni un suni Rembi mūs sagaida uz mājas lieveņa Kurmenē. Līst, bet mēs omulīgi sēžam pie viesu galda un cienājamies ar Ata sievas Irēnes un mazmeitas Karīnas kopīgi cepto upeņu kūku. “Dēlam Arvīdam nupat, 5. augustā, bija dzimšanas diena,” skaidro mājas saimnieks. “Bet mazdēlam Kristapam dzimšanas diena būs 1. septembrī, apritēs 14 gadu.”
“Lielākā kūku cepēja ir vedekla Zita, viņai tās padodas vislabāk, bet mēs ar mazmeitu eksperimentējam — internetā izlasām un izmēģinām dažādas receptes,” teic Irēnes kundze. “Vārda un dzimšanas dienas svinam vienmēr, un parasti galdā ir pašu cepta torte.” Jubilāram vislabāk garšo kūka “Napoleons”.
Vēro lidmašīnu gaisa kaujas
“Esmu dzimis un audzis Cēsu novada Augšlīgatnē, ģimenē bijām divi brāļi, es — jaunākais,” stāsta jubilārs. “Māte mani nosauca par Arti, bet padomju laikā, kārtojot dokumentus, kļuvu par Ati — kāds kaut ko sajauca. Artis gan man patīk labāk.”
“Ar mani bija līdzīgi — kristot man deva vārdu Irēne, pasē ierakstīja Irēna, tomēr vēlāk savu īsto vārdu atguvu,” atklāj mājas saimniece.
“Kad sākās karš, mēs vēl bijām mazi. No kara gadiem atceros lidmašīnu gaisa kaujas, mēs, bērni, tās vērojām ar lielu interesi, bail nebija, bet pieaugušie gan raizējās, pārdzīvoja. Mūsu mājai vienā pusē bija ceļš, otrā — dzelzceļš, un pa to pārvietojās gan vācu, gan krievu karaspēks. Vācieši mūsu mājā iekārtoja štābu. Atmiņā palicis, kā vācu karavīri mūs, puikas, vizināja bruņumašīnās, bet, tuvojoties frontei, visa ģimene pārcēlāmies kādus astoņus kilometrus tālāk no karadarbības vietas. Kad pēc kara atgriezāmies, no mājas bija palikušas tikai drupas — to sabombardēja.”
Iepazīstas aptiekā
Pēc pamatskolas Atis Rīgā pabeidza divgadīgo dzelzceļnieku skolu un kādu laiku Rīgā, dzelzceļa stacijā, strādāja par vagonu atslēdznieku — bija jāpārbauda, vai vilcienu sastāviem viss kārtībā, jāremontē. “Tos, kuri strādāja uz dzelzceļa, dienestā neņēma. Kad man bija 27 gadi, tikai trīs mēnešus biju armijas mācībās Igaunijā,” stāsta Ata kungs. “Tomēr braukāšana uz Rīgu un mājām Augš-līgatnē nogurdināja, tādēļ sāku strādāt ceļu būves rajonā, būvēju dzelzs-betona tiltus — pie Burtnieku ezera, pār Gauju Cēsīs, pār Amatas upi starp Cēsīm un Līgatni, Skaistkalnē pār Mēmeli, Bārbelē pār Iecavas upi un citur. Tilti kalpo vēl šodien.”
Savu nākamo sievu pār septiņiem tiltiem Atis gan nav vedis — toreiz par tādu tradīciju neviens nav domājis. Ar Irēni viņš iepazinies Skaistkalnes aptiekā, kur viņa fasēja medikamentus, un kāzu datumu pavisam viegli atcerēties — 31. decembris.
Cik tad ilgi kopā nodzīvots? “Es nezinu, bet tu gan zini!” paskatījies uz sievu, saka jubilārs. Irēnes kundze sāk skaitīt — izrādās, pēc dažiem gadiem būs jau zelta kāzas.
Hruščovam mazgā cūkas
Ata kungs atceras, kā cauri Augš-līgatnei reiz braucis Hruščovs, viņu redzējis piecu metru attālumā. “Mēs stāvējām ceļa malā, bet viņš brauca vaļējā mašīnā un visiem māja ar savu platmali. Neapstājās. Miliči mūs iepriekš brīdināja, ka puķes nedrīkst mest — viņš baidoties, ka neuzkrīt bumba. Hruščovs brauca skatīties cūku fermu — toreiz tur no tuvējām fermām saveda labākās, skaistākās cūkas, viņas pat mazgāja un pucēja, lai būtu, ko parādīt. Klusībā cilvēki par to smējās, skaļi nerunāja un darīja visu, ko viņiem lika,” atceras jubilārs.
Mēnesī pa olu
paplātei
Toreiz pēc kāzām ceļinieka “klejošanai” tika pielikts punkts, un jaunais pāris sāka strādāt Iecavā. Atis ap 10 gadu bijis celtnieks. Pēdējos gadus abi strādāja Iecavas putnufabrikā. “Es kā putnufabrikas pensionāre vēl katru mēnesi varu saņemt paplāti ar 60 olām, bet Atim olas nedod, jo viņš devās priekšlaicīgā pensijā. Bet labi vien ir, jo viņš Kurmenē, netālu no manu vecāku mājas, sāka celt jaunu māju,” stāsta Irēnes kundze. “Te bija vecu māju pamati un dažas ābeles. Kur tagad sēžam, kādreiz bija alkšņu džungļi.”
“Strādājām visi, bet sievastēvs bija galvenais darītājs, pateicoties viņam, uzcēlām māju,” atklāj jubilārs. Kopuši lopus, vienubrīd bijušas pat septiņas govis, audzējuši zemenes un gurķus, lai nopelnītu mājas celšanai. Tā gan vēl neesot pilnībā pabeigta — darbs būs jāturpina dēlam Arvīdam.
Kopš celtniecības sākuma ir pagājis 18 gadu, sākumā dzīvojuši saimniecības ēkā, bet nu jau 14 gadu kā vienā mājā. To viegli atcerēties — mājā sākuši dzīvot, kad piedzimis mazdēls Kristaps. Tagad vienā mājā mīt trīs paaudzes.
“Kruīzā” uz
lielveikalu
Kā ir dzīvot laukos, tik tālu no centra? Līdz Kurmenei ir deviņi kilometri, līdz Skaistkalnei — ap 19, bet līdz Vallei — ap 15.
Saimnieki stāsta, ka visapkārt ir miers, klusums, ceļi ir izbraucami, ziemā pašvaldība tos tīra un arī paši ar traktoru varot izšķūrēt. Visu vajadzīgo cenšas izaudzēt paši, kopj gotiņu, ir savs piens un krējums, paši sien sieru. Bet vistu gan nav — reiz sesks visas 40 nokodis.
“Reizi nedēļā dodamies “kruīzā” uz lielveikalu un nopērkam visu vajadzīgo,” smej Irēne.
