Nupat esmu iegājusi sava mūža devītajā desmitā. Manā dienu pūrā ir gan vieglas, līksmas, pat bezrūpīgas, gan arī smagas, sāpīgas un melnummelnas dieniņas. Ir daudz kas piedzīvots un pārdzīvots. Tā nu iznācis, ka mūža novakarē esmu palikusi viena — gan pirmais, gan otrais vīrs aizsaulē, un jau krietni sen uz mani no mākoņa maliņas noraugās arī mans vienīgais dēls. Mazdēli pasaulē darbu un labāku dzīvi meklē, labi, ja kaut reizīti gadā var atbraukt omi apraudzīt.
Atlika tikai kavēties atmiņās par aizgājušiem laikiem, kad biju jauna un spēju tik daudz ko — neklātienē augstskolu pabeigt, mācīt skolas bērniem dziedāšanu un vēlāk arī citus priekšmetus sākumskolas klasēs, korus un ansambļus vadīt, savu dārziņu apkopt, puķes izaudzēt ziedu pušķu veidošanai vasarā un sauso ziedu kompozīcijām ziemā gan skolā, gan baznīcā, volejbolu spēlēt un slēpot, pat dzejoļus sacerēt… Šajos atmiņu brīžos arvien retāk ar mani kopā varēja būt mani ikdienas rūpēs aizņemtie draugi, bet uzradās “labi cilvēki”, kuri iemanījās izmantot manas vājības un vecuma nespēku. Tomēr saprotoši un atsaucīgi cilvēki Kokneses novada domē un sociālajā dienestā nepameta mani nelaimē, un es nonācu novada sociālajā pansijā.
Kaut pansija ģimenes krīzes centrā “Dzeguzīte” darbojas tikai kopš marta beigām, tā jau paspējusi paveikt, dažbrīd šķiet, pat neticamo. Mēs te esam tikai pieci iemītnieki, bet gandrīz katrs var teikt, ka viņa dzīvē sācies jauns un par iepriekšējo krietni labāks posms. Mēs esam pabaroti, apģērbti, darbinieki par mums rūpējas augu diennakti, tekalē kā čaklas skudriņas un mūsu vēlēšanās vai no acīm nolasa. Nevar kādu izcelt vai nopelt — visi ir sava aroda meistari, ja par arodu var saukt iejūtību, sirsnību, atsaucību. Laikā, ko esmu te pavadījusi, esmu atspirgusi gan fiziski, gan morāli.
Pagājušajā nedēļā piedzīvoju vienu no lielākajiem pārsteigumiem savā mūžā — sociālās pansijas iemītnieki un darbinieki sveica mani 80 gadu jubilejā. Jutos līdz asarām aizkustināta par sirsnīgajiem vārdiem, laipnajiem smaidiem, skaistajiem ziedu pušķiem, dāvanām un brīnišķīgo svētku maltīti, ko bija sarūpējis personāls un mani pansijas kaimiņi. Bija bezgala jauki, ka kopā ar viņiem varēju pakavēties atmiņās, uzdziedāt kādreiz dziedātās dziesmas, pat kalt nelielus nākotnes plānus. Cik ļoti gan man ir laimējies, ka savā dzīves ceļā esmu satikusies ar šiem brīnišķīgajiem, sirsnīgajiem ļaudīm, kas strādā “Dzeguzītē”! Lai viņiem simt mīļu paldies, lai Dieva svētība katram viņu veiktajam darbiņam! Lai veiksme, veselība, prieks un enerģija pavada viņus ikdienas gaitās!
