Man šķiet, globālā sasilšana ir nieks, salīdzinot ar to, kas mums pēdējā laikā notiek virtuvē. Kā Izabella atnāk no darba, tā sākas ievārījumu, želeju un sulu gatavošana. Kā īstā rūpnīcā!
Agrāk viņa nemaz tik čakla nebija, bet tagad tas viss tiek darīts, lai ātrāk tiktu no manis vaļā. Ne jau pavisam. Viņa nevar pārdzīvot, ka es esmu bezdarbnieks, tāpēc ar sajūsmu atbalsta Labklājības ministrijas ieceri piešķirt pabalstu tiem, kas atradīs darbu un pārcelsies dzīvot pilsētā. Izabella iedomājusies, ka man jābūt pirmajam, kurš no pagasta dosies uz darbu Rīgā. Protams, galvaspilsētā būs jādzīvo visu nedēļu. Lai iztikšana būtu lētāka, man būs jāpārtiek no ievārījumiem un skābiem gurķiem. Man tas šķiet ārprāts — es taču darbu dabūšu tepat. Bezdarbnieks esmu tāpēc, ka gribēju nedaudz atpūsties, jo vecajā darbavietā nelaida atvaļinājumā. Bet kas man tagad nekaiš kā tautumeitai ar lejkannu aplaistīt pagasta centrā pāris puķīšu? Toties vakarā esmu spara pilns ķerties pie dārza darbiem. Bet Izabella tik kaļ plānus mobilitātes programmai. Vēl sarunājusi no kaimiņienes piecus spaiņus ērkšķ-ogu. Būtu labāk kaimiņam medījumu desas pasūtījusi.
