Izglītības un zinātnes ministrija nupat ierosinājusi aizliegt agresīviem skolēniem apmeklēt stundas uz laiku līdz trijiem mēnešiem, nosakot mācīšanos mājās un dažādu speciālistu palīdzību. To piemēros gadījumos, ja skolēns apdraud citu bērnu un skolotāju veselību, drošību vai dzīvību.
Skolēni ir dažādi, bet agresīva uzvedība vienmēr citiem ir traucējusi, un skolēni zina, ka viņiem ir tiesības, taču skolas vadība un skolotāji apzinās, ka viņiem tiesību tikpat kā nav — kāds skolēns pasūdzēsies, un būs nepatikšanas. Cilvēkiem bieži vien ir vēlme atbrīvoties no tā, kas viņiem nepatīk, traucē, un tā būs arī skolā — slikti uzvedies, esi agresīvs kauslis, mācies mājās, ārstējies un netraucē citiem! No vienas puses, labāk būs tiem skolēniem, kuri paliek un grib mācīties, bet, no otras puses, vai kaušļu izolēšana dos vēlamo rezultātu? Arī viņi taču kaut ko domā un jūt, un bieži vien agresija ir tikai apslēptu emociju ārēja izpausme. Ar kādiem vārdiem un skatiem pēc tam kaušļus skolā atkal sagaidīs? Vai viņu uzvedība nekļūs vēl agresīvāka? Zinām taču, ka skolēni ir nežēlīgi, arī tie šķietami pareizie un paklausīgie.
Nez, vai tas būs īstais risinājums. Ja bērni ir slimi, tas varbūt līdzēs, viņus ārstēs, bet pārējos gadījumos? Fiziski spēcīgiem kaušļiem gan jau patiku trīs mēnešus vai vispār neiet skolā. Kas gan tas būtu par sodu? Drīzāk ministrijas ierēdņiem vajadzētu cīnīties par aplamu aizliegumu mainīšanu. Kurš gan nezina, ka darbs ir visa pamats? Tāda atziņa rodama arī mūsu folklorā. Tad kādēļ skolēnus neaudzina ar darbu vai ar fiziskām nodarbībām? Agresīvi uzvedies — nedēļu pēc stundām tīri klasi vai simt reižu pietupies, vai strādā sabiedriski derīgu darbu, kaut vai gatavo rotaļlietas bērnudārzam! Agrākos laikos klasē lika tupēt uz zirņiem vai ar lineālu sita pa pirkstiem — tādus soda veidus neatbalstu, bet darbs gan būtu labas zāles. Taču skolēni, lūk, nedrīkst strādāt! Ministrijas lēmums raisa vēl kādas pārdomas. Mums ir moderni datori un labi aprīkotas mācību klases, digitālās tāfeles, daudzveidīgi mācību līdzekļi, viss tiek darīts, lai skolēns kļūtu gudrs, vairāk un labāk atcerētos, taču par viņa garīgo, tikumisko, dvēseles audzināšanu parasti nerunā, lai gan tā ir daudz svarīgāka par iegaumētu formulu virkni vai klusu sēdēšanu stundās
