Braucot gar Seces pamatskolu, gar pastu, pēc diviem kilometriem ceļa malā pamanāma divstāvu daudzdzīvokļu māja. Glīts uzraksts uz koka plāksnes vēsta — “Pinkas”. Ceļmalā nokrautas bērza baļķu grēdas. Mājas pagalms nedaudz aizaudzis, toties koši sarkanais jumts, vairāki plastikāta logi liek domāt, ka šeit dzīvo darbīgi cilvēki.
Māja padomju laikā celta slaucējām, kad netālu būvēja fermu kompleksu. Tagad astoņos mājas dzīvokļos mīt 21 cilvēks, no kuriem septiņi ir bērni un tikai trīs pensionāri. Pirmajā stāvā pārsvarā dzīvo vienas ģimenes radinieki, otrajā katrs nācis no savas puses. Varbūt arī tāpēc pirmais stāvs šad tad “karo” ar otro.
Daļa logu
nomainīti
Pagalmā satieku kādu vīru pusmūžā. Runāju latviski, viņš mani saprot, bet atbild krieviski. Dmitrijs Ņimčuks (58) te dzīvo jau 33 gadus. Atnācis no Ukrainas, jo dzimtenē pēc dienesta vairs nebija palicis dzīvs neviens radinieks. Sākumā dzīvojis pie Pļaviņām, vēlāk pārcēlies uz Seci un te arī palicis. Apņēmis sievu — slaucēju no Seces — un pats strādājis kolhozā par traktoristu. Ukrainā pēdējo reizi bijis pirms piecpadsmit gadiem. Apciemojis dzimto Aizkarpatu apgabalu.
Līdz pensijai viņam vēl kāds laiks, bet, par laimi, darbs esot, strādā DK “Daugava”.
Jautāju viņam, kāpēc daļai mājas logi nomainīti, bet citi — nē? Izliekusies pa otrā stāva logu, mūsu sarunā noklausās kāda sieviete. Viņa teic, ka saimnieki, kuri dzīvokli privatizējuši, logus mainījuši paši, bet trim pašvaldības dzīvokļiem — pagasts. Tiem, kuriem vēl vecie logi, rocība mazāka, bet dzīvoklis ir īpašumā.
Pagalmā ienāk divi suņi, un Dmitrijs teic, ka tie ir viņa. Basets Fredis un krancītis Šariks. Fredis omulīgi apvēlies, redzams, ka saimnieks viņu lutina. Iegādājies viņu pirms diviem gadiem, speciāli braucis pakaļ krietnu gabalu aiz Rīgas.
Pamazām ap mums sapulcējas bariņš bērnu un viena no drosmīgākajām meitenēm — Sanita vārdā — stāsta, ka arī viņai esot sunīši — četri kucēni. Ar Freda draugu Šariku viņiem esot viena suņu mamma.
Tagad pašiem sava aka
Sētas pusē iepretī mājai — dārziņš. Katram dzīvoklim piešķirtas astoņas vagas. Vieni audzē kartupeļus, citi — kādus galdam noderīgus sīkumus. Zemi pavasarī un rudenī sastrādā ar traktoru.
Sarunā iesaistās arī mājas vecākā Anita Skreivere. Pensionāre, bet pirms tam strādājusi Rīgā, lidostā, šķirojusi sūtījumus. Kopumā dzīvojot draudzīgi, bet pa kādai ķildai arī iznākot. Ne naudas dēļ, jo tās te nav nevienam.
Viņu pārējie saucot par kašķa meklētāju, jo cīnoties par to, lai māja neaizietu postā, lai apkārtne būtu sakopta. Atnākusi no Rīgas, un, protams, bijis pierasts pie tā, ka ūdens tek no krāna, nevis lielu gabalu jānes no akas. Arī pie tā, ka tad, ja līst, ūdens no griestiem netek. Rakstījusi iesniegumu pagastam. Jumts tagad nomainīts. Dzeramais ūdens vairs nav jānes no kaimiņu akas, bet pie mājas ierīkota pašiem sava. Ūdeni drēbju mazgāšanai, tualetei un dārza laistīšanai agrāk nesuši no vairākus simtus metru attālās upītes. Tā iztekot no tuvējā Pinku dīķa. Vasarā tas izdarāms, bet ziemā, kad ceļš līdz tai aizsnidzis, grūti. Mēnesī par komunālajiem pakalpojumiem jāmaksā ap desmit latu. Par tiem arī kanalizācijas aku tīra, atkritumus izved. Agrāk tas darīts reizi mēnesī, tagad — divas, jo, tuvojoties mēneša beigām, atkritumu ir pāri malām.
Vajadzīgs
ūdensvads
Lopus “Pinkās” gan neviens vairs netur. Apkure katram sava, malku gādā, kā nu kurš var. Anitai sastrādāt malku palīdz kaimiņš Dzintars. Viņš ir tas, kurš biežāk arī zemi dārziem uzar un citus darbus padara. Pat naudu par to neprasot. Dzintars teic — kā tad kaimiņam naudu prasīsi! Ja dod, labi, ja nē, neko darīt.
Četras reizes nedēļā te iegriežas autoveikals. Preces tajā, protams, daudz dārgākas kā veikalā, tāpēc, kā nu kurš var, cenšas aizkļūt līdz Secei. Pienu veikalā nepērkot, bet gan no kaimiņienes, kurai ir gotiņa. Viņai lopu turēt kļuvis par smagu, teic, ka rudenī atteiksies.
Anitas kundzei senāk gribējies savu mājiņu. Kopā ar vīru paņēmuši kredītu. Abi strādāja Rīgā, labi pelnīja. Pusi summas samaksājuši, bet tad vīrs saslimis, un otra puse palikusi nenomaksāta. Tai naudas vairs nav, kredītu jāturpina maksāt un savas mājiņas vietā jāmitinās “Pinku” dzīvoklī.
Ko šīs mājas iedzīvotāji vēlētos uzlabot savā ikdienā? Anita teic, ka ūdensvads mājā gan derētu. No Rīgas atvesta automātiskā veļasmašīna, bet ūdens tajā jālej pašai. “Gan jau kādu funkciju izlaižu, nezinu, kurā brīdī programma prasa ūdeni. Seši septiņi spaiņi ūdens vienā reizē nepieciešami. Kaimiņi, kuriem vairāk spēka, dzīvoklī ierīkojuši sūkni, un šādas problēmas nav,” tā mājas vecākā.
Vai mājas vecākā ir tā, kura visos svētkos izkar Valsts karogu pie mājas? Anitas kundze teic — nav mums tāda.
