— Ar interesi “Staburagā” lasu attiecību lappusi. Taču viena man īpaši palikusi prātā. Tajā bija raksts par paaudžu savstarpējām attiecībām, — saka kāda Pļaviņu novada iedzīvotāja, kura nevēlējās, lai viņas vārdu publicē.
— Rakstā teikts, ka labas attiecības starp paaudzēm iespējams saglabāt, katram ģimenē ievērojot savu vietu un uzdevumu. Taču diemžēl ne vienmēr tās izdodas saglabāt. Zvanu tāpēc, lai citi neizdarītu tādu muļķību kā es, — saka zvanītāja. — Savulaik biju liela grāmatu lasītāja un, lasot Rūdolfa Blaumaņa “Indrānus” un Andrieva Niedras “Līduma dūmos”, kurās bija atklāti paaudžu konflikti, domāju: “Ar mani nu gan tā nenotiks. Bērni manas pūles novērtēs un mani neaizmirsīs!”. Taču dzīvē diemžēl izrādījās gandrīz kā grāmatā.
Man mantojumā no tēva ir liela māja. Kolhozu laikos to atņēma, bet pēc tās atgūšanas vajadzēja daudz līdzekļu, lai atjaunotu. Tā arī viss mūžs pagāja, strādājot, audzinot bērnus un kopjot māju. Kā vien varēju, atbalstīju bērnu vēlmi pēc izglītības. Diemžēl dēls traģiski gāja bojā. Māju esmu norakstījusi meitai, taču nu jau divi gadi, kopš viņa te nav rādījusies. Man ir vairāk kā astoņdesmit gadu, staigāju ar divām kūziņām, saņemu 140 latu pensiju, lielākā daļa aiziet zālēm. Ļoti būtu vajadzīga palīdzība, jāienes ūdens no akas, jo salūzis ūdensvads, jāpļauj zāle. Es taču pati gandrīz neko nevaru izdarīt. Labi, ka vēl kaimiņš palīdz. Kad piezvanu meitai, kura dzīvo citā novadā, viņa neceļ klausuli vai arī atbild, ka viņai neesot cilvēka, ko atsūtīt man palīgā. Kādreiz jau meita brauca pie manis, bet, manuprāt, viņu ļoti ir ietekmējis vīrs, mans znots. Kādos tik vārdos viņš mani ir lamājis! Tagad viņš meitai iestāstījis, ka es viņu neesmu mīlējusi, un viņa nudien ir kā nozombēta. No savas pieredzes varu teikt — nenorakstiet bērniem īpašumu pirms laika!
Man iesaka pārcelties uz pansionātu, bet es negribu šķirties no sava tēva mājas.
