Ja jautātu, cik draugu man bija pamatskolas gados, es, ilgi nedomādams, teiktu — viens. Viņu sauca Aleksandrs, bet ikdienā īsāk un mīlīgāk — Saša.
Pamatskolas gados par Sašas Smirnova dzimtas saknēm, viņa ģimenes dzīvi es īpaši neinteresējos. To gan zināju, ka Smirnovu ģimeni — māti un trīs dēlus — kara laikā vācieši ar varu izdzina no mājām kādā tālā Krievijas sādžā, atveda uz Latviju un nometināja Saukas pagasta nomalē — Saukasgalā.
Zināju, ka vairākas krievu ģimenes — Timohini, Ļebedevi, Kuzņecovi — ar varu atvestas no Krievijas un nometinātas Zalves pagastā. Vairākas Dmitrija Ļebedeva kuplās ģimenes atvases mācījās vienlaikus ar mani un arī Aleksandru Smirnovu Zalves pamatskolā. Atceros Nikolaju, Ņinu, Vladimiru Ļebedevus.
Sīkāk pētot Saukasgala vēsturi, mājas un ļaudis, tapa šis apraksts par Smirnovu ģimeni. Saša atsūtīja ziņas par tēvu, par saviem un brāļa Vjačeslava bērniem. Izmantoju arī Ainas Krasnovskas un Jāņa Caunes atmiņas.
Līdz Otrajam pasaules karam Sosnovas sādžā netālu no Pleskavas (toreizējā Ļeņingradas apgabalā) dzīvoja Smirnovu ģimene. Ģimenes galva Nikolajs Smirnovs (dzimis 1903. gadā) nodarbojās ar mājamatniecību — izgatavoja velteņus. Saimniece Jevdokija (dzimusi 1901. gadā) rūpējās par dēliem, bet brīvajos brīžos sēdās stellēs un auda. Ģimenē auga divi dēli: Nils (dzimis 1935. gadā) un Vjačeslavs (dzimis 1938. gadā).
Pats sevi
uzspridzina
1941. gada vasarā vācu karaspēks ieņēma lielāko daļu Ļeņingradas apgabala, Pleskavu, arī Sosnovas sādžu.
Nikolajs Smirnovs kļuva par epizodiski darbojošos partizānu. Viņš pārsvarā dzīvoja savās mājās, bet pildīja partizānu komandiera uzdevumus. 1943. gada pavasarī N. Smirnovs kopā ar kādu citu sādžas iedzīvotāju saņēma uzdevumu pārbaudīt, vai tuvumā esošais tilts nav mīnēts. Konstatējuši, ka tilts nav mīnēts, Smirnovs kopā ar pārinieku devās atpakaļceļā. Purvā viņus ielenca vācu karavīru vienība. Sākās apšaude, kuras laikā Smirnovu smagi ievainoja. Lai nenonāktu vācu gūstā, viņš sevi uzspridzināja ar granātu. Laimīgā kārtā Smirnova pārinieks izkļuva no aplenkuma un par notikušo izstāstīja sādžiniekiem.
Nikolajs Smirnovs gāja bojā 1943. gada aprīlī, bet Aleksandrs piedzima 1943. gada jūlijā. Savu tēvu Saša ir redzējis tikai fotogrāfijā. 1975. gadā, kad Aleksandrs Smirnovs apmeklēja dzimto sādžu, viņš tās centrālajā laukumā redzēja pieminekli arī savam tēvam.
“Izsūtījumā” uz
Latviju
Vācu karaspēks 1944. gada pavasarī gatavojās atkāpties uz rietumiem. Vācieši Pleskavas apkārtnē realizēja “izdedzinātās zemes” plānu. Civiliedzīvotājus viņi izdzina no mājām, veda rietumu virzienā, bet sādžas nodedzināja.
Visus Sosnovas sādžas iedzīvotājus, pārsvarā sievietes un bērnus, vācu kareivji sadzina lielā šķūnī, pēc tam aiztrieca uz dzelzceļa staciju, kur sasēdināja vagonos. Pa vagonu logiem sādžas iedzīvotāji redzēja, kā deg viņu mājas.
Sosnovas sādžas iedzīvotāji neapkurinātos vagonos brauca vairākas dienas. Daļu sādžinieku pārsēdināja un pa šaursliežu dzelzceļu atveda uz Viesīti.
Iežēlojas par sievieti ar trim bērniem
1944. gada marta beigās vai aprīļa sākumā, kad vēl bija labs ragavu ceļš, Saukas pagasta Saukasgala iedzīvotāji no pagasta saņēma ziņu, ka konkrētā datumā un laikā viņiem ar zirga pajūgiem jāierodas Viesītes šaursliežu dzelzceļa stacijā. Tur viņi varēšot izvēlēties no Krievijas atvestos civiliedzīvotājus kā strādniekus savās saimniecībās. Bija noteikts, ka paziņojuma saņēmējiem ierašanās ir obligāta.
Uz Viesīti aizbrauca arī “Runcēnu” saimnieks Jānis Smalcis. Stacijā viņš ievēroja kādu pagara auguma krievu sievieti ar trim maziem bērniem. Viņu neviens saimnieks par strādnieci neņēma. Jānis Smalcis, būdams “mīkstas” dabas, apžēlojās par nelaimīgajiem bērniem un ģimeni atveda uz “Runcēniem”.
Jānim Smalcim “Runcēnos” pašam bija bērnu bariņš — četras meitas un dēls. Nu nāca klāt trīs Smirnovu ģimenes puikas. No atbraucējiem visvairāk novārdzis un slims bija mazais Sašiņš, kuram vēl nebija pat gada. Puisēns pa ceļam bija apsaldējis kājas, galvas matainajā daļā iemeties kraupis. Par mazo Sašiņu rūpes uzņēmās Smalča meita Milda, kura puisīti ārstēja pa laucinieku modei. Vasarā mazais Sašiņš bija vesels.
Mācās latviešu
skolā
“Runcēnu” saimniece Hermīne Smirnovu ģimenei ierādīja atsevišķu siltu istabu. Visa lielā saime ēda pie viena galda. Smalču meitas uzšuva atbraucējiem puikām vairākas apģērba kārtas, par to Nils un Vjačeslavs (ikdienā saukts par Viktoru, Vitju) bija varen priecīgi. Jauni apģērba gabali tika arī Sašiņam.
Jānis Smalcis Smirnovu ģimenei piešķīra govi, lai puikām vienmēr būtu silts piens. Viņš arī palīdzēja sagādāt govij sienu.
Kad mīnas sprādzienā bojā gāja “Runcēnu” saimniece Hermīne, Jevdokijai Smirnovai nācās vairāk palīdzēt saimniecībā.
Tūlīt pēc ierašanās “Runcēnos” Nils un Viktors sāka mācīties latviešu valodu, jo tuvumā bija skola tikai ar latviešu mācību valodu. Latviešu valodas skolotājas zēniem bija saimnieka meitas, dēls Jānis. Tūlīt pēc kara beigām Nils un Viktors sāka mācīties Zalves pamatskolā latviešu valodā. Viņi tīri labi tika galā. Beidzot skolu, abi jaunieši perfekti runāja latviski. Arī Aleksandrs līdz skolas gaitu sākšanai praktiski bija iemācījies latviešu valodu.
Krievijā nolemj
neatgriezties
Pēc kara beigām Krievijā palikušie radinieki aicināja Smirnovu ģimeni braukt mājās, taču zēnu māte (saukta par tanti Duņu) izlēma palikt Latvijā, jo te bija ļoti daudz labu cilvēku, kuri grūtā brīdī palīdzēja.
Kad Smalču ģimenes bērni no “Runcēniem” aizbrauca (tas varēja būt ap 1951. gadu), arī Smirnovu ģimene pārcēlās dzīvot “Znotiņos”, tad “Jurānos”. Kādu laiku Smirnovi dzīvoja Drivu “Dambīšos”. Visbeidzot ģimene apmetās “Meža Jurānos”. Šajā laikā vecākais dēls Nils izveidoja savu ģimeni un pārcēlās dzīvot Madonas rajonā.
Es ar Sašu sadraudzējos laikā, kad abi mācījāmies Zalves septiņgadīgajā skolā, jo kopā bieži mērojām ceļu uz skolu un mājup no skolas. Saša bija par mani gadu vecāks, tāpēc mācījās klasi augstāk. Pa ceļam uz skolu, kā arī ejot mājās izrunājām dažādas tēmas. Ko tur liegties, reizēm arī pacīkstējāmies, pamērojāmies spēkiem, bet kāvušies gan ne reizi neesam. Tikāmies arī tad, kad mācījos Neretas vidusskolā. Saša toreiz strādāja Neretas patērētāju biedrībā, vēlāk mācījās šoferu kursos. Tehnika Sašam vienmēr bijusi sirdslieta.
Ieauguši Sēlijas zemē un cilvēkos
Visu mūžu Saša nostrādāja par šoferi. Vispirms Zalvē, kolhozā “Nākotnes kalējs”, tad Jēkabpils 11. autokombinātā. Vairāk kā divdesmit gadu Aleksandrs Smirnovs Aizkrauklē vadīja starpkolhozu celtniecības organizācijas automašīnu. Atmodas sākumā Saša sadomāja kļūt par zemnieku. Taču plāni nevedās, nācās atkal sēsties pie automašīnas stūres.
Ar Sašu joprojām esam draugi. Esmu ciemojies viņa mājās Aiz-kraukles “Ziedos”, bieži tiekamies kapusvētkos Zalves kapsētā. Saša mīt Aizkrauklē, bauda pensionāra dzīvi, regulāri apciemo bērnus un mazbērnus. Kopā ar bijušo sievu Inu abi izaudzinājuši divus labus, gudrus bērnus. Meita Viola dzīvo Jēkabpilī, ir ārste. Pacientu vidū viņa ieguvusi popularitāti kā ginekoloģe. Meita Sašam dāvinājusi trīs mazbērnus. Sašas dēls Māris dzīvo Neretā, darbojas kokapstrādē kā uzņēmējs. Arī dēla ģimenē aug trīs bērni — dēls un divas meitas. Zalves kapsētā atdusas Aleksandra vidējais brālis Vjačeslavs un māte Jevdokija.
Savulaik Vjačeslavs nopirka Zalves “Vecklaucēnu” mājas no to īpašnieka Jāņa Grosa. Ģimenē piedzima divi dēli — Juris un Aleksis. Liktenis Vjačeslavam nebija lēmis ilgu mūžu — ar smagu kaiti viņš nomira 38 gadu vecumā.
Tagad Zalvē dzīvo Vjačeslava dēli Juris un Aleksis. Viņi Lielzalvē ir labi zināmi zemnieki, kuriem pieder kopīga zemnieku saimniecība “Pumpuri”. Brāļi apstrādā ap 600 hektāru zemes, audzē labību un rapsi.
Jura dēls Nauris pēc augstākās lauksaimnieciskās izglītības iegūšanas apgūst praktisko zemkopību “Pumpuru” saimniecībā.
Relatīvi jauns nomira Aleksandra vecākais brālis Nils. Viņš apbedīts Madonas kapsētā. Nila ģimenē bērnu nebija.
Aleksandrs Smirnovs pamatīgi ieaudzis Latvijā, Sēlijā. Kad Saša runā krieviski, jūtams latviešu valodas akcents. Vairāk kā divdesmit gadu Saša ir Latvijas pilsonis. Vēstulē, kuru nesen saņēmu no sava skolasbiedra un drauga, Aleksandrs uzsvēris, ka Latvija ir viņa otrā dzimtene.
