Dažkārt cilvēki tik ļoti pieķeras ierastajiem stereotipiem, ka nemaz nespēj iedomāties — var būt arī citādi. Taču brīnumi notiek. Tā iznāca arī Jānim.
Jānis dzīvē bija guvis daudz mācību — arī to, ka jāsargājas no tums-
nējiem cilvēkiem. Viņi var apzagt, piemānīt, uzlikt lāstu, nolādēt. Līdz šim gan Jāņa ceļi ar viņiem nekad nebija krustojušies, ja neskaita to, ka viņš ar sievu apmeklēja romu koncertus.
Nesen Jānis Rīgā bija kādā lielveikalā, tā apmeklējums viņu gan nogurdināja, taču ģimenes miera labad viņam reizēm bija jāpacieš arī šādas neērtības. Pusstundu pastaigājis pa veikalu un iegādājies, kas nepieciešams, viņš nolēma doties uz mašīnu un gaidīt, kad no “sirojumiem” atgriezīsies sieva. Pēkšņi viņam kāds piebikstīja un teica: “Jaunais cilvēk! Vai tas gadījumā nav jūsu maks?”. Jānis pagriezās un teju vai sastinga — viņa maks bija rokās čigānietei. — Jā, mans, — viņš nomurmināja un nepaspēja pat pateikties, kad viņa jau bija iejukusi pūlī. Milzīgs bija Jāņa pārsteigums atklājot, ka no maka nav pazudis ne santīms.
