Senlatvieši nav bijuši gardēži. Par to tagad liecina vien teiciens “zemnieka vēders”, kā dažkārt pasmejamies, nespējot novērtēt kādas citas tautas izsmalcinātu kulinārijas brīnumu. Latviešu nacionālā virtuve citu tautu ietekmē laika gaitā ļoti mainījusies. Piemirstas karašas, biguzis, plāceņi, skābputra un citi tradicionālie ēdieni. Mēs vārām soļanku, boršču, gatavojam rasolu, Jāņos cepam šašliku, bet Ziemassvētkos — piparkūkas. Varētu šķist, ka mūsu virtuvē nekā unikāls nav atlicis, tomēr tā gluži nav. Trīs tradicionālas Latvijas ēdamlietas — rupjmaizi, sklandraušus un pelēkos zirņus — pret viltojumiem un pakaļdarinājumiem iecerēts aizsargāt Eiropas līmenī. Iegūstot Eiropas īpašās preču zīmes, Latvijas ražotāji cer arī palielināt produktu pazīstamību ārvalstu tirgū.
Eiropas Savienības īpašajam zīmolam “Garantētās tradicionālās īpatnības” (GTĪ) Latvija plāno pieteikt rupjmaizi un sklandraušus. Starp citu, šo zīmolu iegūt nav tik vienkārši. Lai produktam piešķirtu GTĪ, ir jābūt apliecinājumam par tā receptes nodošanu no vienas paaudzes nākamajai vismaz 25 gadu garumā.
Savukārt pelēkajiem zirņiem, ko Latvijā Ziemassvētkos ceļ galdā teju katrā mājā, lūdz piešķirt zīmolu “Aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde” (AĢIN). Izrādās, tikai Latvijā pelēkos zirņus audzē pārtikai. Latvijā populārākā pelēko zirņu šķirne ir Priekuļos selekcionētā ‘Retrija’.
Visā ES ir tikai nedaudz vairāk kā 30 GTĪ zīmolu ieguvušu produktu, populārākais no tiem ir Mocarellas siers. Visvairāk GTĪ zīmolu ieguvušas Polija, Ungārija, Somija, Beļģija, Čehija, Apvienotā Karaliste. Arī kaimiņi lietuvieši reģistrējuši divus, bet pieteikuši vēl četrus produktus. Krietni vairāk ir AĢIN grupā reģistrēto produktu, kopā ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu — ap 3000.
Zemkopības ministrijas speciālists Juris Zinārs uzsver, ka Latvija nespēj konkurēt ar produktu cenu, bet kvalitāti un nacionālo unikalitāti mēs gan varam piedāvāt.
