Braucot no Aizkraukles uz Seci un pirms ciemata nogriežoties pa kreisi, neliels zālains celiņš ved uz “Mežatučiem”, Olgas Saidovas dzimtajām mājām. Olgas kundze jūlija sākumā svin astoņdesmit gadu jubileju.
Mājas nosauc uzvārdā
Aicinot istabā, jubilāres meita Ineta teic: “Mums ir mazas, šauras istabiņas, nav nekādu apartamentu.” Lai kā šajās mājās trūktu, mīļuma te ir gana. Istabā uz galda sarkanas rozes — tās meita ienesusi mātes priekam, jo rozes ir Olgas mīļākās puķes. Kad bija vairāk spēka un labāka veselība, Olga nelielo rožu dārziņu pie mājas apkopa pati. “Rozes ir vērts kopt, tās, krāšņi ziedot, trīskārt atdod tām veltītās rūpes un mīlestību,” vienisprātis ir gan māte, gan meita.
Olgas kundzei līdzās gozējas trīs pusotra mēneša veci kaķēni — Ancis, Melisa un Muris, viņus meita sagādājusi mātei laika īsināšanai. “Tā viņi te guļ un danco,” teic Olga, kura, atpūtinot acis, labprāt vēro draisko kaķēnu rotaļas. “Televīziju skatos maz, arī lasu maz, acis jātaupa, vienīgā avīze, ko abonējam un lasām, ir “Staburags”, jāzina, kas mūsu apkaimē notiek.”
“Mežatuču” sēta ir meža ielokā, šīm mājām vārds ticis no to cēlāja — Olgas tēva Staņislava Mežatuča, kurš kopā ar sievu Martu divdesmito gadu sākumā Secē ienācis no Latgales. “Mums ir arī īsta latgaliešu melnā pirtiņa,” piebilst Ineta. “Arī tēva celta.”
Ļoti skaists rokraksts
Bērnību un pusaudzes gadus, lai gan tie iegadījās kara un represiju laikā, Olga nesaista ar grūtībām. Jāstrādā gan bija daudz, taču — kur tad bez darba! Olgai bija viegla galva, viņa ļoti labi mācījās, un, tā kā viņai bija ļoti skaists rokraksts, meitene vienmēr noformēja skolas sienasavīzi. Pēc Seces pamatskolas absolvēšanas Olga prātoja par Rīgas poligrāfijas skolu, tomēr liktenim labpatika visu iegrozīt citādi — meitene Skrīveru lauksaimniecības skolā izmācījās par zootehniķi.
“Ļoti patika dzīvnieki,” teic seciete. “Pēc skolas strādāju Secē par fermu brigadieri. Pārraudzīju saimniecības fermu lopiņus — gotiņas, cūciņas, aitiņas. Bija jāveic uzskaite, govīm numuri jāliek ausīs, jāraksta uz sāniem, reizi mēnesī visi bija jāsver.” Septiņus gadus Olga veica arī pastnieces darbu, brauca ar velosipēdu, gan sovhoza piešķirto zirdziņu Zani gan seglos, gan ratos. “Par labu darbu sovhozs uzdāvināja zelta pulksteni, tas vēl darbojas,” teic seciete.
Olgai čaklas rokas, kad acis bija gaišākas, tad rokas ne mirkli bez darba nevarēja. Par to liecina daudzie krustdūrienā izšūtie darbiņi, pat liela sienassega latviskām rak-stu zīmēm smalki izšūta. Arī adījusi daudz — zeķes, cimdus, svīterus vīram un dēlam.
“Aizmirsu es, aizmirsa viņš”
Secietes skaistajā rokrakstā rakstītās vēstules ceļoja uz tālajiem Krievijas apgabaliem. Bija puiši, kuru sirdīm Olgas spridzīgās acis lika pukstēt straujāk. “Rakstīja man, rakstīju es, kamēr aizmirsu viņu vai viņš mani, kā nu kuro reizi,” pasmejas Olgas kundze. Taču vēstulēm, ko saņēma Staņislavs, simpātiskais tumšmatis no Latgales, bija turpinājums. “Kā man nepatika tas vārds — Staņislavs, bet ko padarīsi. Lielu kāzu nebija, tikai klusi sarakstījāmies 1954. gada 6. martā,” atminas jubilāre. “Vīrs strādāja būvbrigādē, bija būvdarbu vadītājs.”
Viens no Staņislava trumpjiem, iekarojot izskatīgo secieti Olgu, noteikti bija viņa skaistā balss un ģitārspēles prasme. “Man ir divas īpaši mīļas dziesmas — “Logā līkst ceriņi zili…” un “Vientuļais ozols”,” teic jubilāre. “Vīrs spēlēja gan saiešanās, gan mājās pēc darba, spēlēja akordeonu, ermoņikas. Abi bērni Ineta un Ivars, kurš jau aizsaulē, pabeidza mūzikas skolu. Ineta pēdējā laikā aizvien retāk spēlē, bet man tā patīk klausīties akordeona skaņās. “Kad mammai pavisam bēdīgi ap dūšu, ienesu istabā rozes, uzspēlēju akordeonu vai pagatavoju ko gardu, piemēram, biezo ķīseli ar pienu,” noteic Ineta. “Mammas dzimšanas dienā noteikti uzspēlēšu.”
