Pirms astoņiem gadiem Atēnu olimpiskajās spēlēs Latvijas šķēpmetējs Vadims Vasiļevskis izcīnīja sudraba medaļu. Pirmdien viņš sludinājumu par tās pārdošanu ievietoja kādā interneta portālā. Summa, kuru viņš vēlētos saņemt, ir ievērojama — vairāk kā 90 tūkstošu latu. Līdz vakardienai piedāvājumu apskatījuši vairāk kā 4000 interesentu. Šī ziņa, protams, nonāk arī citos interneta portālos un avīžu slejās.
Lasītāju vērtējumi ir visdažādākie: “Ja tā ir taisnība, tad patiešām ļoti žēl Vadima, jo savas medaļas pārdod tikai tad, kad nekā cita jau vairs nav, ļoti ceru, ka info ir maldīga.” Šo lēmumu nosauc arī par “nolaišanos tik zemu”.
Ir arī praktiski viedokļi: “Cena par augstu, neviens nepirks, kam to vajag? Maksimums — 5000 dolāru.” Noskaidroju šādas medaļas metāla vērtību. Tajā ir ne mazāk kā 500 gramu sudraba, 6 grami zelta. Pēc šodienas dārgmetāla iepirkuma cenām summa būtu ap Ls 300. Tātad cerība tikai uz kādu labdari vai kolekcionāru, kurš maksātu 300 reižu augstāku cenu. Komentējot savu rīcību, sportists atzinies, ka to dara, jo jānomaksā kredīts. Medaļas vērtību patiesībā nosaka daudzi faktori, kuri visbiežāk nav nosverami svaros vai kā citādi fiziski izmērāmi. Sportista panākumi pēc šīs medaļas iegūšanas, vieta sabiedrībā. Vai 30 gadu vecais sportists, kura vārds plašākās aprindās ir maz pazīstams, var cerēt uz savas idejas realizāciju?
Jūnija sākumā sacensībās Valmierā viņš šķēpu raidīja 86,50 m tālumā, tas ir sezonas otrs tālākais metiens pasaulē. Potenciāls ir, bet vai ar to šoreiz būs pietiekami? Vai sabiedrībai šāda rīcība būtu jānosoda? Katrs ar savu īpašumu var darīt, ko vēlas. Tikai viņa garīgās pasaules dziļums var noteikt šī metāla gabala patieso vērtību. Līdzīgi gadījumi, kad sportisti vēlas pārdot savas medaļas, nav retums. Pirms diviem gadiem savu 1956. gadā Melburnā izcīnīto olimpisko zelta medaļu centās pārdot pirmā olimpiskā čempione šķēpmetēja Inese Jaunzeme. Viņai bija vēzis.
Toreiz palīdzēja Latvijas Olimpiskā komiteja, diemžēl sportisti glābt neizdevās. Pēc 21 dienas pasaules un arī Latvijas sportisti dosies uz vasaras olimpiskajām spēlēm Londonā. Savukārt bijušā Aizkraukles rajona sportisti šajās dienās piedalās Latvijas 3. olimpiādē, un viņiem prognozē labus rezultātus. Vai viņu medaļas pēc gadiem kāds iekāros un vēlēsies nopirkt? Visticamāk, ar laiku tās glabāsies kaut kur dziļi atvilktnēs vai kļūs par rotaļlietu mazbērniem. Bet Vadimam gribas novēlēt rast citu veidu, kā tikt vaļā no parādu nastas. Medaļa lai paliek jaukai piemiņai no Atēnām, jo tā bija pirmā reize kopš 1896. gada, kad olimpiāde atkal notika Grieķijā.
