Šogad apritēs 10 gadu, kopš Alberts Zarāns ir Seces evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks. Daudzi viņu pazīst kā cilvēku, kurš ar lielu neatlaidību ir atjaunojis baznīcu un izdevis grāmatas par pilīm un muižām. Šai nodarbei viņš pievērsies pensijas vecumā, bet pirms tam, apmēram 30 gadu, bijis kinorežisors.
Izdzer pienu un aizmieg uz mūžu
— Kad jūs pats pievērsāties ticībai?
— Mana māte bija ticīga, tomēr vairāk baznīcai pievērsos apmēram trīsdesmit gadu vecumā. Ar sievu Kallu laulājāmies Rīgas Lutera baznīcā. Sievas vecāmāte Eda Bērziņa bija ļoti ticīga, viņa nodzīvoja līdz 99 gadiem un aizgāja mūžībā, būdama pie pilna saprāta. Mūsu kāzas bija noliktas jūnija sākumā. Viņa sacīja: “Es jums kāzas neizjaukšu, vēlos aiziet pēc tam, kad būsiet apprecējušies.” Tas bija neilgi pirms Līgosvētkiem, kad sievasmāte, kā parasti, viņai ienesa krūzi silta piena. “Kāpēc tu mani pamodināji? Pēc manis Kungs atnāca,” viņa sacīja. Izdzēra pienu un mierīgi aizmiga uz mūžu. Pavisam viegli.
“Bērni, esiet godīgi”
— Kā viņa vēlēja jums dzīvot?
— Viņa sacīja: “Bērni, dzīvojiet godīgi un strādājiet sešas dienas, bet svētdiena ir svētā diena.” To viņa ievēroja.
— Jūs padomam paklausījāt?
— Šogad aprit mūsu kāzu 42. jubileja, un visu šo laiku svētdienās neesam strādājuši, arī sienu neesam ne pļāvuši, ne vākuši, bet tāpat ir pieticis. Svētdienās esam veikuši vienīgi nepieciešamākos darbus, piemēram, gotiņas bija jāpabaro. Tā Dievs ir nolicis — svētdienās nestrādāt, tad ir jāatpūšas, jāpārdomā dzīve, kas izdevies, kas būtu jādara labāk, jāveltī laiks ģimenei. Cilvēki dažkārt teic, ka viņiem nedēļā vajadzētu vēl astoto dienu, jo nevar visu paspēt. Bet laika trūkumā viņus iedzen ļaunie spēki. Ja svētdienās strādā, tad nevar visu paspēt, tad arī iepriekšējās sešās dienās veiktajam darbam nav svētības, rodas dažādi sarežģījumi, šķēršļi, problēmas, kuru risināšanai atkal vajadzīgs laiks. Ja svētdienas svētām, laiks, ko mums dod Dievs, atrodas visam.
Kāpj kalnā
— Kur jūs iepazināties ar savu nākamo sievu?
— Pirms dienesta kādu laiku strādāju Rīgas Radio rūpnīcā, arī viņa tur strādāja, bet tuvāk iepazināmies Vīgantē. Tur bija balle, ziedēja akācijas. Mājās līdz Secei gājām kājām, kāpām kalnā, un jau toreiz man bija nojauta, ka man ar viņu visu mūžu būs kalnā jāiet. Pēc astoņiem gadiem apprecējāmies.
— Uz Dievu stipri paļaujaties?
— Liela paļāvība, pārliecība radās tikai apmēram 60 gadu vecumā, jūlijā man būs 73. Visus jautājumus vienmēr var atrisināt, nav neatrisināmu jautājumu. Kad ar problēmām tiekam galā, to vairs nav.
Sapnī redz zeltainu gaismu
— Reiz stāstījāt, ka esat redzējis zīmīgus sapņus.
— Kādreiz ar sievu un trijiem bērniem dzīvojām Rīgā, tomēr nolēmām pārcelties uz Seci. Tas bija pareizs lēmums, jo tik lielai ģimenei laukos ir vieglāk izdzīvot, paši vienmēr varam ko izaudzēt pārtikai. Toreiz sapnī redzēju krustu, pār kuru nolija zeltaina gaisma. Deviņdesmitajos gados pārcēlāmies uz Seci, un man bija jāatjauno baznīca. Pāris gadu, pirms nodega mūsu māja, sapnī redzēju baltu mākoni un oranžu krustu, nolija gaisma, bet es sapni nepratu izskaidrot. Veci ļaudis vēlāk teica, ka tas ir bijis brīdinājums par ugunsgrēku. Kādā citā sapnī redzēju pili Atašienē, saules pielietu parku un ezeru. Pēc dažiem gadiem, kad vācu materiālus grāmatai par muižām un pilīm, turp aizbraucu un biju pārsteigts — viss bija kā sapnī. Bieži vien mēs redzam zīmīgus sapņus, tikai nemākam tos pareizi iztulkot.
Māja nodeg kā svece
— Vai sat pārmetis Dievam par nodegušo māju?
— Nē, jo bija vainīga pašu nevērība. Tas bija 1993. gadā. Cilvēki mums teica — kā tad tā, jūs esat ticīgi, ejat baznīcā, taču jums nodega māja! Atbildēju, ka mēs visi taču esam sveiki un veseli, arī kūts un gotiņas veselas, un tas ir galvenais. Bija bezvējš, un māja nodega kā svece, apkārtējās ēkas neskarot. Toreiz nevarēju ugunsdzēsējiem piezvanīt, centrāle bija sabojājusies, mobilo tālruņu nebija, bet citi bija paziņojuši. Pamazām māju atjaunojām.
Desmitā tiesa nav atpirkšanās
— Jūs baznīcai ziedojat desmito tiesu?
— Daudz, daudz vairāk. Gan naudu, gan darbu. Desmitā tiesa — tā nav atpirkšanās, vēlme ziedot ir mana pārliecība. Bieži cilvēki saka — kāpēc jāziedo? Tad saku — paver savu maku, vai tur ir vieta, kur Dievs var ielikt vairāk naudas? Tas jau pilns. Bet Dievs atlīdzina desmitkārt un tūkstoškārt. Tomēr no Dieva pretī saņemtais nav jārēķina tikai naudā, pārticībā. Mums jābūt pateicīgiem par to, ka esam, ka varam staigāt, priecāties, ka esam dzīvi, lai gan varējis būt visādi. Cilvēki var ziedot ne tikai baznīcai, bet arī skolām, labdarībai, visiem, kam klājas grūti, palīdzēt citiem, piemēram, gan malku sazāģēt, gan maizi no veikala atnest.
Dievs kārto visas lietas, mēs tikai domājam, ka nekārto. Pasargā, brīdina, dod veselību, lai mēs varētu strādāt, gudrību, saprašanu dzīvot, redzējumu, ko un kā darīt, kā kārtot lietas un risināt problēmas. Piemēram, redzējumu izdot grāmatas par pilīm man deva Dievs, secināju, ka sabiedrībai tā būtu vajadzīga. Daudzi nomirst neceļojuši, neredzējuši, bet grāmata dod iespēju pabūt visā Latvijā. Tam vajadzēja naudu, un man palīdzēja sieva, dodot garantiju, kā ķīla kredītam kalpoja viņas īpašumi. Fotografējot kopā ar sievu bijām daudzās Latvijas vietās, viņa un bērni mani ir ļoti atbalstījuši.
— Vai tā riskēt nebija bail?
— Nē, kredītu ņēmu tikai tad, kad maketi jau bija gatavi. Pensionāriem kredītu dod tikai uz dažiem gadiem, un to izdevās atdot.
“Skaiti Tēvreizi!”
— Pats esat piedzīvojis brīžus starp dzīvību un mūžību?
— Starp mums un mirušo valstību ir aizkars, aiz tā mums nav lemts skatīties, bet dzīvības briesmas ir bijušas. Kad man bija kādi trīs vai četri gadi, dzīvojām Jēkabpils novada Zasā un es biju ļoti pieķēries tantei Mildai. Viņa pēc kara cepa tortes un gatavoja piena konfektes. Kādā vasaras vakarā, kad bija jāiet gulēt, kāds mani laikam gribēja paķircināt un pateica, ka govis ir pārnākušas, bet tante palikusi mežā, aizmaldījusies. Es no gultas ārā un uz mežu projām meklēt tanti, klupdams krizdams maldījos paralēli ceļam. Satumsa, un man uznāca raudiens. Saucu, saucu, pēkšņi viens uz ceļa atsaucās — tantes vīrs Jānis brauca garām ar velosipēdu un mani aizveda mājās.
Kad man bija seši gadi, viens pats devos makšķerēt. Upe bija pārplūdusi, āķis ieķērās zaros, āķēju vaļā, taču straume mani parāva zem ūdens. Tomēr saviem spēkiem kaut kā izķepurojos.
Skola bija astoņus kilometrus no mājām, gāju kājām. Bija ziema, kad tanti aizveda uz Sibīriju, bet vēlāk viņu reabilitēja. Es tajā brīdī nebiju mājās. Atceros — pūta stiprs vējš, es paslēpos sniega kupenā un aizmigu. Kaut kas mani pamodināja, nokļuvu mājās, saslimu ar garo klepu, tomēr izveseļojos.
Reiz sieva gulēja slimnīcā, un pēkšņi viņai sapnī saka: “Skaiti Tēvreizi!” Viņa pamodās un noskaitīja. Pēc laiciņa viņai to saka atkal. Dienā zvanīja meita un mierināja — tu neuztraucies, Madara, mūsu mazmeita, ar automašīnu apmeta kūleni, bet viņai nekas nekait. Katram cilvēkam ir sargeņģelis. Ja cilvēks dzīvo pārliecībā, Dieva aizsardzībā, ir daudz vieglāk.
Mana māte atdusas Zasas kapos. Reiz plosījās viesulis, visapkārt bija sagāzti koki, bet kapavieta — neskarta. Arī tā ir aizsardzība.
Audzina baušļi
— Brošūriņā, ko jūs man uzdāvinājāt, teikts, ka cilvēkam jācenšas pašam sevi audzināt, lai nebūtu jāaudzina citiem.
— Audzināšanai labi der desmit Dieva baušļi, tajos viss ir pateikts. Pēc tiem vajag dzīvot skaidru dzīvi, tad arī visas lietas dzīvē būs sakārtotas.
— Skaidrs nozīmē godīgs?
— Jā, vajag būt godīgiem gan pret sevi, gan citiem, nemelot. Sievas krustmāte nekad nemeloja, ja kāds jautāja ko tādu, ko viņa nedrīkst teikt, viņa atbildēja: “Es to nedrīkstu teikt.” Visu mūžu viņa bija ļoti optimistiska, vadīja kori, vienmēr visus atcerējās svētkos. Jūrmalā septiņus gadus kopā dzīvojām. Kad viņa vecumdienās nokļuva slimnīcā, mēs ar meitu Gundegu viņu devāmies apraudzīt, taču, izkāpjot no vilciena, tā gāza lietus, ka bijām spiesti nogaidīt. Kad ieradāmies, māsiņa teica, ka viņa nupat ir aizgājusi — mierīgi un klusi. Piepildījās viņas vēlme nebūt citiem par apgrūtinājumu.
— Varat baušļus izpildīt?
— Tos neviens tā īsti nevar izpildīt, bet jācenšas. Cilvēki grēko ne tikai darbos, bet arī domās un vārdos. Par otru ko sliktu padomāji un jau esi sagrēkojis.
— Vai citus nosodāt?
— Nedrīkst citus nosodīt, lai tas paliek Dieva ziņā. Nevajag arī teikt liekus, asus vārdus, daudz ko var pateikt pārdomāti, mierīgi. Pēc rakstura esmu diezgan nepacietīgs, lai gan tas labi noder, ja vajag sasniegt kādu mērķi, tad gribas darīt un darīt. Tas ir tāds sportisks nepacietīgums.
Dzejolis par traktoristu
— Esat izdevis savu aforismu krājumu. Bieži nāk prātā domugraudi?
— Dzīves laikā esmu pierakstījis ļoti daudz domugraudu, bet krājumā ir apkopota tikai daļa, ap 200, paši labākie.
— Varbūt rakstāt arī dzejoļus?
— Skolas laikā man bija ļoti laba latviešu valodas skolotāja. Kad vajadzēja rakstīt sacerējumu, saņēmu trijnieku, bet reiz tā vietā uzrakstīju dzejoli un saņēmu “4”. Reiz vasarā pēc 10. klases beigšanas daudz strādāju, tīrumā vēlām akmeņus, krāvām sienu. Pēc tam uzrakstīju dzejoli par traktoristu, un to nopublicēja laikrakstā “Brīvā Daugava”. Saņēmu honorāru — četrus rubļus, kas toreiz bija ļoti daudz. Nopirku maizi un braucu mājās. Tomēr ar dzejoļu rakstīšanu pārāk daudz neesmu aizrāvies.
Alpīnists grib krāsot krustu
— Ko domājat par sabiedrībā notiekošo, par negodīgumu, meliem?
— Bībelē ir rakstīts, ka negods tiks celts goda vietā un gods tiks aizmirsts. Tomēr ir cilvēki, kuriem ir svarīgas skaidras attiecības.
— Vai ticībā dzīvo arī jūsu bērni?
— Mēs ar sievu ļoti vēlējāmies, lai bērni dzīvotu ticībā un saticībā. Ja dzīvo ticībā, piepildās vēlēšanās. Ir jau arī pārbaudījumi, bet viņiem visiem ir labs darbs, un tas ir ļoti svarīgi. Gundega ir projektu vadītāja, Mārtiņš — galvenais mehāniķis kādā ceļu būves firmā, bet Viesturs — darbu vadītājs un mehāniķis vairākos akmens un dolomīta šķembu karjeros.
— Kāda būtu jūsu dzīve bez Dieva?
— Radošajā jomā droši vien būtu tāda pati, strādātu par kinorežisoru. Bet ar Dievu radās izjūta, ka man jāatjauno Seces baznīca, un šajā darbā man ir palīdzējuši daudzi cilvēki. Interesanti ir tas, kā atrodam amatniekus. Piemēram, reiz baznīcā ienāca kāds jauns puisis un jautāja, vai nevajag nokrāsot torņa smailes krustu, viņš esot alpīnists. Jaunais cilvēks atjaunoja krustu un kopā ar brāli uzklāja jaunu jumtu.
— Daudzi tagad par baznīcu priecājas.
— Ķīniešu sakāmvārds māca — vajag priecāties par to, ka otram ir prieks par tavu darbu, tā ir vislielākā alga. Baznīcai ir jābūt skaistai, jo tā ir Dieva mājoklis. Ir zemes gaisma un ir garīgā gaisma. Cilvēki bieži apgalvo, ka viņiem baznīca nav vajadzīga, var lūgties arī mājās, bet grēku piedošanu un svētību var saņemt tikai baznīcā.
— Ko jūs novēlētu citiem?
— Lielu izturību un pārliecību, ka neesam vieni. Dievs ir ļoti stingrs dzīves vadītājs un aizstāvis, un uz viņu vajag paļauties.
